nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
Andra Manfelde 
atkal rīt tu apņemies sākt dzīvi no jauna
un tikai šo pēdējoreiz atvērties kā dzīvnieks
kā pārplēsta austere
vēlreiz ļauties atmiņu aizskalojošam plūdumam
būt siltai un saldai sulai
tecēt uz pirkstiem, uz lieliem, un tālāk
bet brīnums, ka viņam nav bail

Dievs esot pacietīgs
bet šis pavasaris nogalina
ar kūlas un elpu cērtošiem pērno lapu dūmiem
tur sadeg mūsu čipsu spožums, gumijas un kauns
tikai bērns ar kociņu urbinot pelnus
atrod metāla pikuci, kas līdzinās sprāgušai mīnai
sadragātam pusmēneša medaljonam
atlietai un izmestai laimei

nepazīst žēlastības šīs naktis
kad kliedzot pamosties bailēs
ka ar katru mirkli aizvien vairāk
sāc līdzināties uzblīdušai blondīnei
kura no rītiem mirkšķinot uztūkušos plakstiņus
un rozā lūpu krāsas noķēpātu muti
čāpstinot kā lūgdamās
mēģina nosūtīt īsziņu
vienalga kam
viņa piedzeras katru vakaru
pati vairs nepamana

pati?
tu taču zini aizliegtās zonas
Pētera un Jūdasa nodevību
bet nezini –
kāds spēks liek riņķot asinīm dzīslās
sarkt, pulsēt
krānā pil ūdens, tu elpo
sirds sit, pulkstenis
soļu un ievainojumu ritms
kāds spēks tevi vēl notur uz zemes!

tavi draugi nekad nav bijuši romieši
bet gan parasti dzeguzes bērni
no tik trausla materiāla
kā tas slavenais mākslinieks
Monē ar kristāla rokām
tāpēc nemaz nemēģini pieturēties
kad ej blakus
pat ja ir nakts
sveša iela
viņš smejas un mēness saliecas astoņniekā

Remēdiosu aiznesa debesīs
tāpēc ka gaisma bija balta un bieza kā palagi
šo pavasari, kā redzi, ir vislielākās cerības
tikai vēl gribas atvadām iededzināt viņa delnā zīmi
kā čūkstošu liliju
un kamēr tā gribas
soļi ir smagi, tilts sabrūk
un tu aizvien vairāk sāc līdzināties
irstošai blondīnei ar bārbijas klēpi
This page was loaded Nov 20th 2024, 3:37 pm GMT.