kaut kur augstu augstu virs pilsētas kaiju kliedzieni paliek svīstošās plaukstās kā izēstas tūtas.

man lūdzu simt gramu zemeņu ledeņu un pacelties pirkstgalos kaut kur pāri pilsētas korei.

jo kaut kur taču jābūt galam, sirsnīgam, siltam, kā kāpai un vai tad kaijām nemēdz būt ligzdas, ko viņas lidinās nepārtrauktas pār jūru?

bet svešais, vai sūtīsi vēstuli, no zemes, kur vārdiem nav miesas, kur vārdi gruzd klintsbluķu godā, vai saņemšu atbildes vēstuli sāpīgā šautrā caur vasaras tālumu...

...metīsi debesu švīkās, izgrebtās gultnēs un vējš pa tām teciņiem šurpu kā paklausīgs sunīts un nolaizīs bēdīgās pieres.

nē, es zinu, tas velti, kas nāks no debesīm, atnāks tik mierīgs, kā izšķilti cālēni klūgu grozā vēl silti un meža zemene baltu un sarkanu vaigu.

tik mierīgi nāk, bet es cieši cieši kā slodzītais brīvību noturu čaukstošās tūtās, kur kaijas kliedziens kā ilgotais tālums ir notverts un mans.

un turpinu izglābt kamenes, kas apmaldās manējā telpā, aiz stikla, tad varbūt - es laba?

Andra Manfelde