Ir nakts. Man bail. Es esmu izžuvis.
Ne zvērs, ne cilvēks vairs no manis nedzers.
Ne ūdensrozes plauks... Nu tas ir viss.
Es neesmu. Es neesmu vairs ezers.

Es esmu tukšs. Kāpēc?
Sauss, tukšs. Kāpēc!
Kur mani bezdibeņi dzelmju aklie?
Kur manas upes ledu lauž un rēc?
Kur manas zilās dzērves gariem kakliem?

Es esmu tukšs, un man vairs nav ko dot.
Tu atnāksi, un velti būs tavs nākums.
Es esmu tukšs. Es nevaru neko,
Nevienai upei nebūšu es sākums.

Bet ausma nāk. Kā zila dzērve brien.
Kā zivju ērglis saule spārnus atpleš.
Un nagus atpleš un pār mani skrien,
Un manu pusnakts nevarību saplēš.

Un atkal esmu ezers, dziļš un īsts:
Peld diži ālanti un raudas, muļķes,
Guļ manī mākoņi kā debesīs,
Un savā skaidrībā un savās duļķēs

Es atkal esmu dziļš! Es esmu vērts.
Kaut lizdās vairāk pīļu bērnu šķiltos!
Es jūtu - baltus airus manī mērc
Un rīta brieži savus purnus siltos...

- - - - - - - - - - - - - - - - -
Es cīnīšos par jūtu ezeriem.
Pat ja tie pārplūstu un ja kāds slīktu.
Es, ezers, cīnīšos par ezeriem,
Lai ezeri šai zemē neizsīktu.

Imants Ziedonis