tā it kā vajadzētu būt, ja runā par kādu "sieviešu dzejas kritiku". taču realitātē bieži dzejniece patiešām raksta Dieva priekšā stāvēdama un šai brīdī tomēr ir tik ļoti "sieviete", ka iespējamiem kritiķiem vīriešiem šī dzeja no malas izskatās kā "sieviešu".
pašas sievietes ir gadsimtiem radušas uztvert Dieva priekšā rakstītu "vīriešu dzeju" kā normālu un viņas tagad uzrunā visāda veida dzeja, bet vīriešiem tomēr "sieviešu dzeja" vienmēr būs "tā otrā", jo viņi nav tik empātiski.
tas ir, es saprotu, ka te ir runa par sieviešu dzeju nievājošā nozīmē, taču dzīvē diemžēl par sieviešu dzeju tiek dēvēta arī visnotaļ patiesa un kvalitatīva