Smagas tik smagas jau bēdas,
liels, tik liels jau gurums.
Zālē zem tumšas debess
savu dzīvību kurinām:
klusā, drosmīgā mute,
pirkstgalu spožais būriens -
deg mūsu dzīvība, deg jau
dūmiem sūriem,
deg jau ar dūmiem baltiem,
uzplēš ar saldu liesmu -
sāpi, mīlestība,
sāpi mēma:
te nav lētā glābiņa dziesmā
- - - - - - - - - - - -
kaut kas
deg zem tumšas debess
koku melnā lokā.
Garām ejot,
skopi mūs noglāsta laime
negribot iemīlētām rokām.

Olafs Stumbrs

Kur nonāvēta mīlestība dus,
tur mēnesis ceļ naktīs bālu krustu.
Ik nakts tā asarainos palagus
klāj žāvēt tajā, lai jo drīzāk zustu
tās dzīves pēdas, kas to apsmējusi.
Bet zvaigznes, kurām gadās tuvāk stāvēt,
sāk sveši vizuļot un raudāt klusi, klusi...
Un slapjos palagus nekad tai neizšāvēt - -

/F. Bārda/

***
Neznokurienes, mīlēdams, martobrī padsmitajā,
dārgais, cienītais, mīļotā, tomēr no svara
tas nebūs, tāpēc ka sejas vaibstus vairs šajā
brīdī neatcerēties, atklāti sakot, to dara
ne jūsu, bet arī neviena uzticams draugs, jūs sveicinādams,
mītot tajā no kontinentiem, kas uz kovbojiem atbalstījies;
es tevi mīlēju vairāk par eņģeļiem, vairāk par pašu, un rādās,
tieši tāpēc atrodos tālāk no tevis nekā no abiem šiem diviem;
vēlu naktī, dusošā līdzenumā, pašā ieplakā,
pilsētiņā, kura līdz durvju rokturiem kupenās,
locīdamies tumsā uz palaga –
lai nu kā zemāk ir sacīts, taču vismaz, -
es sažmiedzu spilvenu kaucošā „tu”
aiz jūrām, bez gala un malas, joprojām
tumsībā tavus vaibstus ar visu augumu,
kā ārprātīgs spogulis, atkārtojot.

Josifs Brodskis, atdz. Māris Melgalvs

Šonakt nav miglas es veros uz bākām
mēs papīru vergi arī tā mākam
palīdzēt - katram gadījumam -
jebkuram kuģim vai radījumam
doties ostā vai doties dzīvē
doties brīvībā doties nāvē

vai sažņaugtām rokām uz balkona stāvēt

/K. Elsbergs/

Jannis Ricos (Γιάννης Ρίτσος, 1909-90)
Pēc tam (Μετά)

Liecinieku tavām kļūdām nebija. Vienīgais liecinieks
biji tu pats. Tu parakstīji un saspraudi tās, tad allaž
salikti tās baltās aploksnēs, it kā gatavodams
sev taisnīgu testamentu. Vēlāk
tu piesardzīgi tās sakrāmēji plauktos. Tagad mierīgs
(varbūt ne bez klusu baiļu) tu nesteidzies un
arī nevilcinies, zinādams, ka pēc tavas nāves
mēs atklāsim, cik lielisks tu esi bijis,
daudz lieliskāks par visiem saviem nopelniem.

1988