Kur nonāvēta mīlestība dus, tur mēnesis ceļ naktīs bālu krustu. Ik nakts tā asarainos palagus klāj žāvēt tajā, lai jo drīzāk zustu tās dzīves pēdas, kas to apsmējusi. Bet zvaigznes, kurām gadās tuvāk stāvēt, sāk sveši vizuļot un raudāt klusi, klusi... Un slapjos palagus nekad tai neizšāvēt - -
/F. Bārda/ | |