Sadeguši nošauti bērni
atver savas acis mūsu tumsā
bērni no Aušvices Overas
paver mutes kad mēs skūpstāmies
kā dzimstošie kliedz piedzimstot
pelnu ilgas aizplūst un viļņojas mūsu
locekļu tirpās kas drebinās kopā
ar ziloņkaula torņiem atsedzot kailo
patiesību
senči sarunājas ar mūsu
bērnu un bērnubērnu siltajiem augumiem
un pavasarim pie lūpām taure
ko saule radījusi un sakarsējusi
kā puika klaigā pāri tīrumiem un pauguriem
kara un sacelšanās laiva aizpeld pa upi
un laiks saulē izliekas tik īss
ka upe un laiks saplīst šķembu šķembās
ieplūšana jūrā ir viena vienīga sāls garša
viena mirkļa sprādziens un tavas krūtis un
muti
matus un kājas straume aizrauj sev līdzi
aļģu bezgalīgajā valstībā kur miruši
bērni ar laimīgām acīm skatās
mūsu miesīgo mīlestību un miers
ir atkal visur kur klāt netiek
ne saule ne diena
un tām salām un tiem kalniem kas paceļas
no turienes
nav vārdu un tie nepieder nevienam

Atdz. Guntars Godiņš

Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj,
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.

Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie manīgi cita nopelnu slauc,
Ar manšetēm baltām, ar apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.

Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts:
Tie galviņas nodur un dieviņam tic;
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.

Un ārprātīgie ir ceturtā suga, -
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, -
Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.

No vietas šīs,
ar brīdi šo
es sāku dziesmu
savējo.

No savām bailēm
(Dievs ar tām)
es tieku vaļā
pamazām.

Es daru tā:
t o s meklēju,
kas nebaidās
(tāpat kā tu).

Es rodu tēvu
sev, un, māt,
tu arī te
(viens otram klāt).

Es rodu tevi,
mīļotā,
un māsu, sen, sen
ilgoto.

Es savus brāļus
atrodu
un draugus, un
es nezinu,

kurš tagad es,
kurš viņi ir,
ja kāds to zin,
lai nāk un šķir.

Mans dēls. Kas viņš?
Kurš uzminēs?
Viņš - vēl viens tu
un vēl viens es.

Redz, ubags,
redz, kur karalis,
tie - vēl viens tu
un vēl viens es,

un viss, kur reiz
viens gāju es,
ir pārpilns
manas pasaules...

1987

KUR TIE GADI

Pilsēta ir krūmājs. Lielie zari ir ielas. Mazie zariņi mājas, lapas ir dzīvokļi.
Es zinu, ka blakus krūmājā dzīvo mans kursabiedrs. Es neesmu viņu saticis kur tie gadi. Bet es nezinu viņa zariņu, nezinu viņa lapu.
Kādu dienu Lielais sēņu vecis nospiedīs lielo sēņu pogu. Mūsu krūmi pārvērtīsies par sēnēm.
Nē, tas nav teikts.
Bet ziema tomēr pienāks tik un tā. Visiem krūmiem nobirs lapas.
Un tad es to iespēju viņu satikt varēšu aplūkot tīri abstraktā plāksnē.
Zari kā zari, mājas kā mājas. Un trepju telpas bez dzīvokļu durvīm. Un lifti ar nenumurētām pogām.
Un cilvēki, kurus es nepazīstu, staigā pa taisno caur plānajām sienām.

Ek, nopūta dabū spārnus un lido uz siltām zemēm.

Pa atmiņu viļņiem...

Vai sen tas bij?
Droši vien.
Pa atmiņu viļņiem
man domas skrien.

Gāja mulate nozeltīta,
es tai raudzījos nopakaļ:
zīda lenta matos pīta,
blūze, vizuļiem nobārstīta, -
slaika meitene vijīgu stāvu,
augstiem papēžiem bruģi kaļ.

Niedrīt
(sažņaudzās sirds kā no sala),
niedrīt,
tumša bezdibeņa malā, -
kas tevi tur iegrūdīs?
Kāds asmenis tevi
nocirtīs?
Kādā maltuvē tevi
samīdīs?

Tik daudz laika jau aiztecējis,
tālu prom tas senais brīdis,
es tik ilgi pa pasauli klīdis,
šurpu klīdis un turpu klīdis,
šurpu un turpu,
turpu un šurpu...

Neko man vairs neuzzināt
par brīdi, kas bija tik īss, -
vairs ļaudis ne meklēs, ne taujās,
un avīzes nerakstīs
par to mulati nozeltītu,
kurai raudzījos nopakaļ:
zīda lenta matos pīta,
blūze, vizuļiem nobārstīta, -
slaika meitene vijīgu stāvu,
augstiem papēžiem bruģi kaļ.

Atdzejojis Knuts Skujenieks