Sadeguši nošauti bērni
atver savas acis mūsu tumsā
bērni no Aušvices Overas
paver mutes kad mēs skūpstāmies
kā dzimstošie kliedz piedzimstot
pelnu ilgas aizplūst un viļņojas mūsu
locekļu tirpās kas drebinās kopā
ar ziloņkaula torņiem atsedzot kailo
patiesību
senči sarunājas ar mūsu
bērnu un bērnubērnu siltajiem augumiem
un pavasarim pie lūpām taure
ko saule radījusi un sakarsējusi
kā puika klaigā pāri tīrumiem un pauguriem
kara un sacelšanās laiva aizpeld pa upi
un laiks saulē izliekas tik īss
ka upe un laiks saplīst šķembu šķembās
ieplūšana jūrā ir viena vienīga sāls garša
viena mirkļa sprādziens un tavas krūtis un
muti
matus un kājas straume aizrauj sev līdzi
aļģu bezgalīgajā valstībā kur miruši
bērni ar laimīgām acīm skatās
mūsu miesīgo mīlestību un miers
ir atkal visur kur klāt netiek
ne saule ne diena
un tām salām un tiem kalniem kas paceļas
no turienes
nav vārdu un tie nepieder nevienam

Atdz. Guntars Godiņš