ŠČECINA

Te labu laiku saules vaigs man sola,
Te mana osta, māja, dārzs un darbs tepatās!
Natālija verandā. Kira skolā.
Zem brillēm vecmāmiņa sapņus skatās.

Pār puķēm pārskrien putna ēna. Viena. Otra.
Grand manā manuskriptā epopeja.
Man labi te. Un vējš no Odras
Spirgts, uzvarošs kā cerība pūš sejā.

Luiss Garsija Montero (Luis García Montero, 1958- )

"Mūsu nakts" ("Nuestra noche") no krājuma "Atsevišķas istabas" ("Habitaciones separadas", 1994)

Man gribētos pieķerties tādam dzejolim,
kas runātu par manām naktīm, mūsu nakti,
pazīstamo seju karsto nakti
tai dzīvoklī, un labāk nejautājiet,
ko mēs katrs dzeram.

Piemēram, uzrakstīt, kā veru ciet acis
un viss turpinās, es lēni taisu vaļā
aukstas koka krāsas durvis,
tuvība sajaucas ar gaismu
un fonā skan smiekli,
un balss, kas mani kaunina
par kavēšanos mūžīgo.

Piemēram, uzrakstīt, ka tagad
šīs naktis vairs negadās bieži,
tās atgādina ziemas, kurās vienojamies
iztikt ar draudzību,
tajās ir tādas
pārejošas trīsas.
Sejas ir mainījušās, ir zinošākas
un aizvien vairāk atgādina mūsu dzīvi.

Piemēram, uzrakstīt, ka acis,
kad paiet nakts un ielās
sāp rīta gaisma,
uz visu skatās savādāk,
sāk domāt skopulīgāk,
izsakot visu gados, mēnešos, nedēļās,
dienās un stundās.

Nakts mūžīgā, tev reizēm
labāk piestāv recidīvistes vārds.

LIRISKA SARUNA

– Vai vari pateikt, kā mīli mani?
– Varu.
– Kā?
– Es mīlu tevi sveču gaismā. Un saulē tveicīgā.
Kad tev cepure galvā. Vai arī berete.
Koncertā. Un kad uz šosejas vējš tev pūš pretī.
Bērzu birzī, ceriņos un avenēs arī.
Kad tu guli. Un kad kaut ko cītīgi dari.
Kad tu olu kulteni uzcep man rītos.
Arī tad, kad tev karotīte nošķind uz grīdas.
Taksometrā. Un autobusā. Vienalga, kur.
Ielas sākumā, galā, prom kaut kur tur...
Kad tu pie spoguļa matus sev šķir.
Karuselī. Un briesmās. Un kad bail tev ir.
Jūrā. Kalnos... Kad galošās esi un lakatā.
Šodien. Vakar. Un rīt. Dienu un nakti.
Un pavasarī, kad atlido bezdelīgas ašās.
– Bet vasarā kā tu mani mīli?
– Kā vasaru pašu
– Bet rudenī – drūmā, drēgnā un draudīgā?
– Mīlu tevi pat tad, kad tu lietussargus zaudē.
– Bet ziemā, kad rūtīs dzirkst sudraba šautras?
– Ziemā mīlu tevi kā uguntiņu jautru.
Tuvu pie tavas sirds. Tīk man būt tai blakus.
Bet aiz loga krīt sniegs. Tup vārnas uz takas.

***
Melna tava hiacinte
Melnā krāsā kraukļi ķērc
Nu gan draudziņ esi tintē
Saki vēl ka dzīvot vērts
Paskatos pa logu ārā Viss ir tumšs un viss ir kluss
Divi cauri cimdu pāri Un viens vēlīns autobuss Kas ir
izgājis no sliedēm Un pa trotuāru brauc Atjēdzos pie
Raiņa priedēm Saprotu cik tas ir daudz
Saprotu, ka nevarēšu Šaidzīvē zvalstīties
Katru brīdi vairāk jūtu Ka man ir kur balstīties
Vienu liegu saules diegu Tu pār manu seju velc
Tāpēc jau es neaizmiegu Acis nežilbina zelts
Acis nežilbina mēsli Taču nogurdina gan
Tu kas sen jau zemes krēslā Kaut kas tavs ir arī man
Viena balta balta diena Kuru citiem parādīt
Es to dienu nepiesienu Nepiesiešu arī rīt
Es jau tevi neizsmiešu Kaut gan nezināsi tu
Vai es muldēšu vai liešu Jeb vai teikšu brīnumu
Ja nu tomēr Sadzirdēsi
Viena maza bite san
Pa to smalko saules diegu Kas caur tavām ribām skan
Skan uz velna paraušanu katrā neironā tas skan
Un to skaļo zvanīšanu Ja vien vari Piedod man

Māris Melgalvs

Sveša sāpe -
tā nāk un neprasa,
vai tu vari tai palīdzēt.
Un tev nāksies pat tukšā dvēselē
cerību -

cīruļa olu -
dēt.

Iestāstīt tai,
kaut pats tai netici,
ilgi un rūpīgi glābt un glābt
un uz brīdi aizmirst un nezināt,
ka arī tev pašam sāp.

1977

Leons Briedis