vajag labu, jūtīgu bet nesentimentālu un jestru pantiņu par mīlestību ko uzlikt uz kāzu ielūguma.kaut ko līdzīgu šim:

"Kad tiks nojaukts
tas šašliku nams
kurā bez tevis nav izturams?"
/Ieva Roze/

lūdzu palīdziet, esmu izmisumā. nē, tā neesmu es kas precās.

Zirgs, liels , kā rūsgans, kā izņemts no Rembranta slavenās gleznas, stāvēja sētā. Acis tam bija spožas un valgas, kā pārvilktas tikko ar tumšbrūnu laku.
Apcirptas krēpes uz kakla tam stāvēja tieši uz augšu kā birste. Jeb viņas gribēja ielīst tam atpakaļ kaklā.
Zirgs bija ievedis sētā vezumu ogļu, īstu Anglijas ogļu no ostas. Un viņam tumšās, valganās nāsīs mirdzēja sasteigta elpa apaļām sudraba pilēm.
Ogles smaržoja drusku pēc zivīm, dzelzs, un mitrā Latvijas gaisā nu griezīgi spīdēja saulē.
Zīds, saspiests zīds – domāja pagalmā bērni, kas stāvēja vezumam apkārt, ņēma ogļu gabalus rokā un laizīja tos.

Ja Dievs ar tevi ir runājis,
kā tu vēl vari sarunāties ar cilvēkiem?
Atliek tikai tulkošana. Visu mūžu
tu centies runāt apkārt, pārtulkot,
ko nav iespējams pārtulkot: vēju, brīvību,
mīlestību un nāvi, bērna roku tavā rokā,
sievietes gurnu izliekumu, Emajegi un avotu
ziemas vidū zem apsnigušiem alkšņiem.

Ārija Elksne

Sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt, –
Es nevarēšu tevi sagaidīt,
Tu šovakar šurp neatnāksi, nē,
Tu dzīvo citas saules pasaulē.
Nu lai! Ir bijis kādreiz ļaunāk vēl, –
Ne sevis tagad vairs,
Ne citu žēl.
Sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt,
Es nevarēšu tevi sagaidīt,
Ne cinisms, ne bruņiniecisms tavs
Ar maniem šifriem atšifrējams nav.
Varbūt, ka tajā dzīvē, kas vēl nāks,
Mūs nenošķirs tik fatāls mākoņvāks...
Sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt,
Es nevarēšu tevi sagaidīt,
Es nevarēšu tevi sagaidīt...

Sadeguši nošauti bērni
atver savas acis mūsu tumsā
bērni no Aušvices Overas
paver mutes kad mēs skūpstāmies
kā dzimstošie kliedz piedzimstot
pelnu ilgas aizplūst un viļņojas mūsu
locekļu tirpās kas drebinās kopā
ar ziloņkaula torņiem atsedzot kailo
patiesību
senči sarunājas ar mūsu
bērnu un bērnubērnu siltajiem augumiem
un pavasarim pie lūpām taure
ko saule radījusi un sakarsējusi
kā puika klaigā pāri tīrumiem un pauguriem
kara un sacelšanās laiva aizpeld pa upi
un laiks saulē izliekas tik īss
ka upe un laiks saplīst šķembu šķembās
ieplūšana jūrā ir viena vienīga sāls garša
viena mirkļa sprādziens un tavas krūtis un
muti
matus un kājas straume aizrauj sev līdzi
aļģu bezgalīgajā valstībā kur miruši
bērni ar laimīgām acīm skatās
mūsu miesīgo mīlestību un miers
ir atkal visur kur klāt netiek
ne saule ne diena
un tām salām un tiem kalniem kas paceļas
no turienes
nav vārdu un tie nepieder nevienam

Atdz. Guntars Godiņš