***
pieraksti mani
pieraksti savā draudzē
zini, jau kuro piecgadi
maita liktenis mani saudzē

pieprasi mani
pieprasi mani izdot
šobrīd dzīvoju naidīgā režīmā
pat putni negrib te ligzdot

pievieno mani
pievieno savam Nato
man ir beigušies visi ieroči, Kungs
kad es uz Tevi skatos

vajag labu, jūtīgu bet nesentimentālu un jestru pantiņu par mīlestību ko uzlikt uz kāzu ielūguma.kaut ko līdzīgu šim:

"Kad tiks nojaukts
tas šašliku nams
kurā bez tevis nav izturams?"
/Ieva Roze/

lūdzu palīdziet, esmu izmisumā. nē, tā neesmu es kas precās.

Zirgs, liels , kā rūsgans, kā izņemts no Rembranta slavenās gleznas, stāvēja sētā. Acis tam bija spožas un valgas, kā pārvilktas tikko ar tumšbrūnu laku.
Apcirptas krēpes uz kakla tam stāvēja tieši uz augšu kā birste. Jeb viņas gribēja ielīst tam atpakaļ kaklā.
Zirgs bija ievedis sētā vezumu ogļu, īstu Anglijas ogļu no ostas. Un viņam tumšās, valganās nāsīs mirdzēja sasteigta elpa apaļām sudraba pilēm.
Ogles smaržoja drusku pēc zivīm, dzelzs, un mitrā Latvijas gaisā nu griezīgi spīdēja saulē.
Zīds, saspiests zīds – domāja pagalmā bērni, kas stāvēja vezumam apkārt, ņēma ogļu gabalus rokā un laizīja tos.

Ja Dievs ar tevi ir runājis,
kā tu vēl vari sarunāties ar cilvēkiem?
Atliek tikai tulkošana. Visu mūžu
tu centies runāt apkārt, pārtulkot,
ko nav iespējams pārtulkot: vēju, brīvību,
mīlestību un nāvi, bērna roku tavā rokā,
sievietes gurnu izliekumu, Emajegi un avotu
ziemas vidū zem apsnigušiem alkšņiem.

Ārija Elksne

Sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt, –
Es nevarēšu tevi sagaidīt,
Tu šovakar šurp neatnāksi, nē,
Tu dzīvo citas saules pasaulē.
Nu lai! Ir bijis kādreiz ļaunāk vēl, –
Ne sevis tagad vairs,
Ne citu žēl.
Sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt,
Es nevarēšu tevi sagaidīt,
Ne cinisms, ne bruņiniecisms tavs
Ar maniem šifriem atšifrējams nav.
Varbūt, ka tajā dzīvē, kas vēl nāks,
Mūs nenošķirs tik fatāls mākoņvāks...
Sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt,
Es nevarēšu tevi sagaidīt,
Es nevarēšu tevi sagaidīt...