Mājiņa balta pie zaļas jūras,
Sunītis rūtainā uzvalciņā.
Kastaņi pūkainas sveces kūra,
Pārējais viss bija Dieva ziņā.

Tā es spņoju, tā es jutu
Katru grūtu un tveicīgu nakti,
Tad tev iesāka papēži kutēt,
Mani sapņi bij smiltī rakti.

Mājiņa balta pie zaļas jūras,
Vientuļa laiva, baltas buras.
Laiva ar zvejnieku. Aizbrauca viņā
Sunītis rūtainā uzvalciņā.

NAIDS

Mīlestība mani uzšūpoja augstu
un tad kā sniega piku
no kalna laida.
Es ripoju arvien ātrāk un ātrāk
aiz naida.

Es varētu nobruģēt visu Jelgavas centru,
noglāstīt galvu ik bērnam,
kas mazliet sirsnības gaida,
sešas melnas govis izslaukt ik rītu
aiz naida.

Tagad vēlams būt ļoti klusam.
Nedrīkst prātā turēt ne domu,
pār lūpām nedrīkst pārlaist ne vaida.
Vēlams smaidīt un nejauši satiktus paziņas skūpstīt
aiz naida.

Naida tabletes riju,
naida pilienus dzeru
un gūžā man injicē naidu.
Bet mīlestībai ir savi plāni,
naida upē tā mētā mani kā skaidu.

Jo vairāk manī sasūcas naida,
jo vairāk mīlestības no manis tek.
Es riju naidu kā slieka zemi,
mīlestībā peldos,
naids manī deg.

The Ghost of Heaven

Sleep to sleep through thirty years of night,
a child herself with child,
for whom we searched

through here, or there, amidst
bones still sleeved and trousered,
a spine picked clean, a paint can,
a skull with hair

( ... tālāk ... )

***
upe bija lauzta
uz āru tai iznācis upes kauls
taču drīz vien ap upes garenprofila lūzumu sākās recēšanas un dzīšanas procesi

tad upe ielūza citviet
uz āru citviet iznāca upes kauls
taču drīz vien ap upes garenprofila lūzumu sākās recēšanas un dzīšanas procesi

uz āru nākot upes kaulam
dzīstot un recējot upe bija izveidojusi vecupi
taču nevis sānā vai malā, bet virs
virs upes bija vecupe – uz āru iznācis un ārā palicis upes kauls

*
Ak kā izslīd septembra tumsa
Pa Tērbatas ielu Gar puķēm Gar kino
Ai atpakaļ Vērmanītī
Jā taisni tur tā laterna izdega
Virs septembra iekārtā

daudz kraukļu kokos

No rīta dzeltenajās lapās iespīd saule
Mēs dzērām
Jā toreiz
Un kur pēc tam palikām