es klusi rādīšu – tu aizej tur pa ceļu tu vientulīga ej starp diviem sniega klajiem es rādīšu kā es no peļķes smeļu un sniega ūdeni pie karstās pieres ceļu kā mana seja raud par vārdiem vienīgajiem
cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā cik ātri pakāries ir maigais rietumvējš un tavas drēbes tavas acis skaistās kā pelni rūsgani pār mitro sniegu kaisās un pār šo muļķīti kas kaukdams grāvī sēž
viņš piecelsies un noskrāpēs tos dubļus (vairs viņu neredzēs pie kādas kājām klūpam) ar ledu noskrāpēs tos ārstējošos dubļus un resnai bufetniecei atdos piecus rubļus un uzpīpēs un runāsies ar žūpām
es klusi rādīšu – tu ej uz vientulību ar manu parakstu uz maigās baltās ādas ar cigareti raksta nebūtību ar sniega piku raksta mīlestību ar lūpām raksta atvadas uz ādas
Mīlestība mani uzšūpoja augstu un tad kā sniega piku no kalna laida. Es ripoju arvien ātrāk un ātrāk aiz naida.
Es varētu nobruģēt visu Jelgavas centru, noglāstīt galvu ik bērnam, kas mazliet sirsnības gaida, sešas melnas govis izslaukt ik rītu aiz naida.
Tagad vēlams būt ļoti klusam. Nedrīkst prātā turēt ne domu, pār lūpām nedrīkst pārlaist ne vaida. Vēlams smaidīt un nejauši satiktus paziņas skūpstīt aiz naida.
Naida tabletes riju, naida pilienus dzeru un gūžā man injicē naidu. Bet mīlestībai ir savi plāni, naida upē tā mētā mani kā skaidu.
Jo vairāk manī sasūcas naida, jo vairāk mīlestības no manis tek. Es riju naidu kā slieka zemi, mīlestībā peldos, naids manī deg.
*** upe bija lauzta uz āru tai iznācis upes kauls taču drīz vien ap upes garenprofila lūzumu sākās recēšanas un dzīšanas procesi
tad upe ielūza citviet uz āru citviet iznāca upes kauls taču drīz vien ap upes garenprofila lūzumu sākās recēšanas un dzīšanas procesi
uz āru nākot upes kaulam dzīstot un recējot upe bija izveidojusi vecupi taču nevis sānā vai malā, bet virs virs upes bija vecupe – uz āru iznācis un ārā palicis upes kauls