*
Ak kā izslīd septembra tumsa
Pa Tērbatas ielu Gar puķēm Gar kino
Ai atpakaļ Vērmanītī
Jā taisni tur tā laterna izdega
Virs septembra iekārtā

daudz kraukļu kokos

No rīta dzeltenajās lapās iespīd saule
Mēs dzērām
Jā toreiz
Un kur pēc tam palikām

Dzejolis jums Valentīna dienā par rozīti (es nezinu, vai viņš ir atdzejots, vai ir?Anna?)

PSALM

Niemand knetet uns wieder aus Erde und Lehm,
niemand bespricht unsern Staub.
Niemand.

Gelobt seist du, Niemand.
Dir zulieb wollen
wir blühn.
Dir
entgegen.

Ein Nichts
waren wir, sind wir, werden
wir bleiben, blühend:
die Nichts-, die
Niemandsrose.

Mit
dem Griffel seelenhell,
dem Staubfaden himmelswüst,
der Krone rot
vom Purpurwort, das wir sangen
über, o über
dem Dorn.
( ... tālāk ... )

*

Vai krūmi čamdījās gar jūsu ķermeņiem
Un vai te jūs baidījāties krist
Un tagad pavisam detalizēti –
Cik jūs bijāt
Divi
Kas skūpstījāt zemi kad tā ļāvās

biedrs Sniegs vienā kreklā un džinsos
biedrs Sniegs basām kājām un dzeltenās saulesbrillēs
ieradies mūsu zemē lecot no mākoņa uz mākoni

iededzis un sirms uzvarēts un atgriezies – padarījis mūs laimīgus un lēnus

biedrs Sniegs čīkstošās kamanās pa visiem ceļiem – mājup un prom
lejā no balkona pie sarkanās gaismas
ar klaunu pietvīkušiem deguniem un atvērtās aploksnēs

kad viņš izgaist mēs turpinām grimt savos dīvānos

kā gan viņu atgūt kā uzrunāt vai piedāvāt kaut ko siltu?
te pēkšņi kāds čukst: vienā kreklā tu skriesi man blakus

biedrs Sniegs mums uz pleciem kā bērns
biedrs Sniegs jokodamies līku muguru gar katedrāli
krizdams no Francijas līdz Lapzemei – atceldams reisus

kad neviens vēl nav uzdrošinājies: atvainojiet – godātais – mesjē
kad neviens vēl nav iesācis pateicības vēstuli
biedrs Sniegs – jo viņš stāv aiz loga kad malkojam karstvīnu
klātesošs mūsu svētīgā nogurumā skaistā jaunā cepurē un cimdos

kamēr drēbes žūst mēs paliekam viens pie otra

tad skrienam tam blakus
līdz tas atkal kļūst pelēks līdz tas atkal kļūst lietus

Rekviēms
vēdlodziņš beidzot atvērâs un tu varēji brīvi tecēt
tās nebija ārzemes
bet gan janvāris uz Aristīda Briāna ielas
sīka nerunīga sala uz kuru ved trolejbuss un vēji
tu redzēji vecus netīrus zābakus
rokas pulksteni kas rādīja turpat pusnakti
koku zaros nodzisa gaisma un tev sametās bail
tu dzīvoji sekundes piecas
tu dzīvoji lîdz tevi notrauca sniegs