Cirvis iegūla Ežēna rokā.
Viņš atvēzējās un meta.
Lidojums. Smaguma centra savdabīgā loģika.
Apmetis trīs četrus lokus ap savu asi, cirvis ar kātu
     atsitās pret mācību stabu, kurā tam pēc idejas
     vajadzēja sulīgi ieēsties ar asmeni. Nokrita
     turpat līdzās.
Kā tāda bezjēdzīgi nodzīvota dzīve —
     nodomāja Ežēns.
Treneris piegāja, pacēla cirvi un atgriezies teica —
     vai tā es tev mācīju? Kā es tev mācīju? Šitā
     vajag — un treneris rādīja — tev vajag saprast,
     vajag izjust cirvi kā rokas turpinājumu — un
     treneris pāris reizes parādīdams kustību,
     kurā cirvis skaidri turpināja roku, veica
     paraugsviedienu. Cirvis, apmetis trīs četrus
     lokus ap savu asi ar visu smaguma centra
     savdabīgo loģiku sulīgi ieēdās mācību stabā.
Tā, tagad tu. Atceries, kā es tev rādīju.
Ežēns atvēzējās un svieda. Šoreiz turpinājums,
     apmetis lokus ap savu asi aizlidoja stabam
     garām, bet tad, tā vietā lai piezemētos puķu
     dobē kā zemē nosviesta dzīve, tas sāka,
     aprakstīdams slaidu trajektoriju, nākt
     atpakaļ.
Nav labi; Ežēns saķēra galvu, bet treneris
     neapjuka un ar veiklu rokas kustību noķēra
     cirvi.
Vai es tev teicu mest bumeranga metienu? —
     bargi vaicāja treneris.
Nē.
Tad kāpēc tu man met bumeranga metienu?
Es nemaz nezināju, ka tāds ir.
Ir tāds — treneris jau mierīgāk un gandrīz pie sevis
     teica it kā ar to viņam saistītos kādas senas
     un smeldzīgas atmiņas.