Cirvis iegūla Ežēna rokā.
Viņš atvēzējās un meta.
Lidojums. Smaguma centra savdabīgā loģika.
Apmetis trīs četrus lokus ap savu asi, cirvis ar kātu
atsitās pret mācību stabu, kurā tam pēc idejas
vajadzēja sulīgi ieēsties ar asmeni. Nokrita
turpat līdzās.
Kā tāda bezjēdzīgi nodzīvota dzīve —
nodomāja Ežēns.
Treneris piegāja, pacēla cirvi un atgriezies teica —
vai tā es tev mācīju? Kā es tev mācīju? Šitā
vajag — un treneris rādīja — tev vajag saprast,
vajag izjust cirvi kā rokas turpinājumu — un
treneris pāris reizes parādīdams kustību,
kurā cirvis skaidri turpināja roku, veica
paraugsviedienu. Cirvis, apmetis trīs četrus
lokus ap savu asi ar visu smaguma centra
savdabīgo loģiku sulīgi ieēdās mācību stabā.
Tā, tagad tu. Atceries, kā es tev rādīju.
Ežēns atvēzējās un svieda. Šoreiz turpinājums,
apmetis lokus ap savu asi aizlidoja stabam
garām, bet tad, tā vietā lai piezemētos puķu
dobē kā zemē nosviesta dzīve, tas sāka,
aprakstīdams slaidu trajektoriju, nākt
atpakaļ.
Nav labi; Ežēns saķēra galvu, bet treneris
neapjuka un ar veiklu rokas kustību noķēra
cirvi.
Vai es tev teicu mest bumeranga metienu? —
bargi vaicāja treneris.
Nē.
Tad kāpēc tu man met bumeranga metienu?
Es nemaz nezināju, ka tāds ir.
Ir tāds — treneris jau mierīgāk un gandrīz pie sevis
teica it kā ar to viņam saistītos kādas senas
un smeldzīgas atmiņas.