Tu, Bērbele, kurš tev teica, ka bērns galvenokārt ir pieaugušais, kas tieši tagad piedzīvo savu bērnību, un pieaugušais galvenokārt ir bērns, kas paguvis pieaugt? Maigums, kuru tāda doma var piešķirt novērojumam, tagad man ir slēpts. Es nevaru redzēt to meiteni, kas biji tu tajās vasaras dienās. Jo es redzu vientuļu sievieti autobusā atvaļinājuma laika izretinātā Stokholmā dažus gadus pēc gadsimtu mijas. Es redzu izvelvētu pieri, īsu, taisnu degunu un mieru, bet arī bēdas turpat tuvumā pār skaistajiem vaibstiem. Kā lielas gaismas loksnes, nemitīgi atvērtas pret zaudētām telpām, tādas nojaušu tavas atmiņas. Šajā stāstā tās kļūst par caurspīdīgām ainavām, par to, kā tas ir - joprojām būt mirstīgam, un vēl priekšā ir viss zūdošais, kuru es arī pavisam nesen saucu par dzīvi. Kā es tagad ilgojos sēdēt tev blakus un redzēt pilsētu, un dzirdēt tevi stāstām par tavu bērnību! Bet tajā vakarā, kad tu klejoji pa pilsētu, es izgulēju dzērumu, un droši vien labi, ka tā, jo ar savu klātbūtni es būtu apturējis tavas atmiņas.
133.lpp.
no zviedru val. tulkojis Juris Kronbergs
| |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}