es klusi rādīšu – tu aizej tur pa ceļu
tu vientulīga ej starp diviem sniega klajiem
es rādīšu kā es no peļķes smeļu
un sniega ūdeni pie karstās pieres ceļu
kā mana seja raud par vārdiem vienīgajiem

cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā
cik ātri pakāries ir maigais rietumvējš
un tavas drēbes tavas acis skaistās
kā pelni rūsgani pār mitro sniegu kaisās
un pār šo muļķīti kas kaukdams grāvī sēž

viņš piecelsies un noskrāpēs tos dubļus
(vairs viņu neredzēs pie kādas kājām klūpam)
ar ledu noskrāpēs tos ārstējošos dubļus
un resnai bufetniecei atdos piecus rubļus
un uzpīpēs un runāsies ar žūpām

es klusi rādīšu – tu ej uz vientulību
ar manu parakstu uz maigās baltās ādas
ar cigareti raksta nebūtību
ar sniega piku raksta mīlestību
ar lūpām raksta atvadas uz ādas