Klau, tu taču nedusmojies
es jau patiesībā biju
tikai nobijies un neīsts
klau, es tiešām negribēju
aiziet tā uz visām reizēm
man vēl tik daudz vajadzēja
pateikt tev un tad vēl sajust
to, kā glāstiem nobijusies
saraujas un pazūd elpa
to, kā debesis no rīta
zogas pāri segas malai
sagaidīt un tikai vēlāk
tikai tad, kad viss būs galā
klau, man vajadzēja pateikt
es vēl tikai sekundīti
es vēl tikai cieši cieši
vajadzēja tā, es zinu

DZEJOLIS PAR LIELU VĒJU PIRMDIENĀ

Tikpat kā jau piemirsies. Tikai vēsas pēdas joprojām.
Lietus noskalo visas pēdas. Mēs arī tās noskalojām.
Cielaviņas uzknābā graudus. Brāzmās līdz 15 metriem
sekundē. Naktī vantē pa jumta skārdu. Ap četriem.

Tumsa. Un gleznoju iztēlē.
Glezna piedalās SOTHEBY izsolē.
Mūzai slapjš zaļš kombinē mugurā.
Bet iztur lietū un vējā. Nav jau no cukura.

Vējš pieņemas spēkā un pakausī.
Viss, kas vajadzīgs. Negausīgs
vēstniex, herolds ar tauri. Saraustīts
ritms, nošu raxts. Punktiņš deguna galā. Traktierī

smaržo pēc jērgaļas zupas, ķiplokiem, lēta vīna.
Tie ienāk, lai parunātos un sasildītos.
Apelsīndaiviņa misiņa šķīvī. Patiešām kauss vīna.
"Esība puto pār sirdi." Liels vējš pirmdienā, īpaši rītos.

***
ik mirklis -
asinis,
kas
resni,
glīši
pil
(kā vīraks: biezs un nesaprotams)
iz saules gaismās
sirds

Egļu ķepas brien pa seju,
izpleš spārnus pingvīns Deivs.
Guli, neatceries, lido
Turp, kur laiks ir nepareizs.

Turp, kur Japānu un Ķīnu
Tējkarotē pasmelt var
Un kur sniega satelīti
Tavu kāju pirkstus skar.

Izpūš elpu reizesrēķins,
Sevi sastop iznākums.
Apkārt melnas uguns lokam
Nu būs sprīdi dejot mums.

Staipīgs, staipīgs debess medus
Ielīst laika spoguļos,
Atnāk dzīļu piramīdas
Tavu redzi saviļņot.

Lielas acis tagad maizei,
Kas uz putniem noskatās.
Maiga mute tagad maizei,
Kas tev blakus atguļas.

Guli, neatceries, lido,
Lai tavs draugs ir rudens vējš,
Vārdu vārdi augšup virmo,
Izplēš spārnus pingvīns Deivs.

Lēni lietus jumtā sijā,
bet zem jumta ienāk Miers;
paprasa, vai Tu vēl augšā,
un tad palūdz apsēsties.

Savu smēķi aizkūpina,
Tavas rokas savās tur -
Miers ir mierīgs, Miers jau zina:
labāk šobrīd nav nekur.

Miers ir mierīgs, bet nav žēlīgs:
čukstus drusku pasapņo
un tad aiziet lēns un vēlīgs
savu dzeju apmīļot.

Tas tam Mieram laikam dabā:
nesajēdz, kā Nemiers sāp,
cenšas aiziet, kad vislabāk,
un vēl taisni nepiekrāpt.