O. Stumbrs - MIZA

Ar mizu man apaugt vajag,
tādu kreveļainu un biezu,
lai nav vairs ne skumji, ne baigi,
kad Tu atkal tuvosies griezt.

Kad Tu tuvosies manī griezt
savus aplamos burtus un sirdis,
varbūt slepus aiz mizas es smiešos,
varbūt bēdās man gribēsies mirt.

Varbūt izdosies drusku mirt,-
bet vismaz no tās mīlētās rokas.
Tikai neraudi šķiŗoties:
mēs jau nezinām vēl:
varbūt vieglāk viscaur būt kokam

Smagas tik smagas jau bēdas,
liels, tik liels jau gurums.
Zālē zem tumšas debess
savu dzīvību kurinām:
klusā, drosmīgā mute,
pirkstgalu spožais būriens -
deg mūsu dzīvība, deg jau
dūmiem sūriem,
deg jau ar dūmiem baltiem,
uzplēš ar saldu liesmu -
sāpi, mīlestība,
sāpi mēma:
te nav lētā glābiņa dziesmā
- - - - - - - - - - - -
kaut kas
deg zem tumšas debess
koku melnā lokā.
Garām ejot,
skopi mūs noglāsta laime
negribot iemīlētām rokām.

Olafs Stumbrs

Kur nonāvēta mīlestība dus,
tur mēnesis ceļ naktīs bālu krustu.
Ik nakts tā asarainos palagus
klāj žāvēt tajā, lai jo drīzāk zustu
tās dzīves pēdas, kas to apsmējusi.
Bet zvaigznes, kurām gadās tuvāk stāvēt,
sāk sveši vizuļot un raudāt klusi, klusi...
Un slapjos palagus nekad tai neizšāvēt - -

/F. Bārda/

ŽEBERS

šķērsām pāri pilsētai
dzērves aizlido
žebers pūzdams taurē
kāsi vaiņago
lidodams viņš nolaiž
ūdeni un līksmi
pārmet dzimtai pilsētai
zelta varavīksni

ŽEBERS

cietie tērauda daļskaitļi
mūsu dienišķo maizi
dodiet mums šodien
un atpestījiet mūs no ļauna
varbūt izdaliet mūs
liekot pārtapt no jauna
vislabāk par skrūvi kādu
brīvu no atmiņas
apziņas
kauna