varbūt viss balstās uz liftiem, mansardiem un naktīm. tajos tiek skūpstītas vai nervozi kodītas lūpas, ieņemti bērni, dzejas un vēstules. viņi ir virzībā, augšā un visur. viņi ir šejienes pārstāvniecība un piederošo izredzētība.

Tu redzi, ja šo pļavu noglaudīt -
Pa grāvjiem vēsas rasa upes tecēs
Un aiztecēs. Un baltā migla rīt
Pār mūsu ceļu baltas strēles necels.
Lai paliek rasa. Savam priekam vien
Nav zemes asinis, ko velti slacīt.
Lai nopeldās šai rasa zaķēns viens,
Un cilvēkbērni rītā mazgā acis.
Nē, paskaties - caur balto nakti sviež
Vēl arī mēness savu gaismu blāvo,
Un grieze sudrabainus rudzus griež,
Un visi sudrabstiebri paliek stāvot.
Pār zemi baltās pusnakts klusums iet
Un aizmigušo apšu zaros uzplaiksn.
Balts klusums. Un tas miljonklusums šķiet.
Ir divdesmitā gadusimta otrais puslaiks.
Ir miris Einšteins. Tev ir dzimis dēls.
Pār zemi lidmašīnu spārni vēžas.
Un nosēžas to reaktīvais kvēls,
Un viņa skaņa krietni vēlāk sēžas.
Daudz jaunu vārdu raidstacijas kliedz,
Daudz jaunu karogu uz zemes plašās...
Ir iets! Tu dzirdi, zeme, - ātri iets!
Bet baltās naktis vēl ir tādas pašas.
Bet, kad ar gadu tālēm vārdus mij
Un kad tiem saku: - Es pa rasu bridu, -
Tur brīnās: - Vai tad baltās naktis bij
Tā nežēlīgā gadusimta vidū?

tavs brīnumzizlis pārvērties
par izsaukuma zīmi
mēs esam gluži vienādi
mums vārdi anonīmi

tu pulsē manī iegrimis
kā kvēlošs nazis sviestā
no plaukstām ceļas garaiņi
smeldz atdevīgā miesa

trīc grīda tavā istabā
plūst gruntsūdeņi tīri
aiz loga zaļo jaunība
tur izkūst sniegavīri

Un mūsu pēdējā rītā bija tik gaišs.
Ka likās - spīd saule un nevis tu,
izgājām ielās,
kur pastnieki steidzas ar priecīgām vēstulēm,
bēdīgās pataupot pēcpusdienai
un naktij, kad liepas ar dzestrumu pazarēs
pareģojumu šalks.

Tavs tramvajs pagriezās,
pašķīda dzirksteles,
it kā senus salūtus atcerētos,
it kā visi riteņi reizē
sāktu mirkšķināt acis

***
rītā kad sliežu ceļi pārtrūks un smejošie aizvērs lūpas jūs elposiet ne vairs gaisu bet maizes smaržu tik smagu kā plaukstas no kurām līst siltums un varbūt asinis caurspīdīgs dūnu maigums uz ziemeļiem plūstošas upes garša uz mēles pelni un asaras kā šķindoša sīknauda pret ietvi visslēptākos ritmus izspēlēs gaisma mirdzošiem gurdiem viļņiem glāstīs sejas un klusēt būs viegli un nesmaidīt smalkiem mazliet drebošiem pirkstiem jūs meklēsiet purpura ceļus sudraba ceļus maiguma pilnus ceļus pie tiem kuru acis tik ilgi ir skatījušas briesmīgus sapņus kuros plūstošu smilšu okeāni un vitrāžu lauskas apvij viņu dzīves ar nakti kurai ir persiku un nāves smarža pilsēta taps balta līgava nolemta mūžīgām sāpēm rītā kad maizes smaržu un ārprātīgas siltuma alkas smelt saujām