Inga Gaile

***

Man tik ļoti tevis vajag,
Tad, kad dzeļot atnāk rudens,
Tad, kad paģirains no rīta
Savu gaitu uzsāk pulkstens.
Man tik ļoti tevis vajag,
Tad, kad nogurusi ausma,
Aiziet gulēt ziemas rītā,
Un neviens to nemodina,
Un neviena nav, kas klausītos.
Visi aizgājuši strādāt,
Visi rībina pa ceļiem,
Visi steidzas ātrāk nomirt,
Zelta lapas salikt mapē.
Man tik ļoti tevis vajag,
Kad tu aizbēdz saldā miegā,
Kad tu aizbēdz tv kastē,
Kad tu ārpus zonas sēdi.
Man tik ļoti tevis vajag,
Ka es ieķīlāju sevi
Lombardā, kas pāri ielai,
Tur starp tosteriem un zeltiem,
Gaidu tevi — nāc un nopērc.
Man tik ļoti tevis vajag,
Varu pat tev naudu aizdot.
Man tik ļoti tevis vajag,
Ka es izaugu tik liela,
Ka man samaksāja algu,
Kaut nekur es nestrādāju.
Aizgāju un samaksāju.
Izpirku es sevi pati.
Tagad skatos, muti plati
Pavērusi, lai var iekšā
Saiet rudens, lai var iekšā saiet,
Debess, lai es pieēdos no dzīves,
Lai es visu garo ziemu
Staroju kā spuldze parkā.
Tajā, kur ir vienmēr skaisti,
Tajā, kur ir vienmēr suņi,
Bērni, omītes un lapas,
Kuras lido, kur tām patīk.

(Kultūras Diena, 28.11.08.)

Imants Ziedonis

Visskaistākās ogas pasaulē

Visskaitākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.

Visskaitākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.

Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.

Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlaadžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.

Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.

Edvīns Zariņš
Kurtizāņu ugunskurs

http://www.youtube.com/watch?v=lOJTLcGVdJA&feature=related

Kur tavi smiekli, kur tavas asaras?
Pāri no visa nav palicis vairs nekas.
Pirkstos kūp cigarete, glāzē mirdz sarkanvīns,
Izkūst tie tavi sapņi kā parafīns.

Skaties pār telpu lēni kā dūmi krīt,
Nezini vēl kam mosties uz pleca rīt.
Sēdi pie tukša galda - gaidi, kurš pienāks klāt,
Bet varēja būt arī viss kādreiz savādāk...

Tavās acīs dziestot kvēl
kurtizāņu ugunskurs
Un tev sevis mazliet žēl,
Ka šīs liesmas vairs nevienu nenoburs.

Vīst visi ziedi - vītīsi tu tiem līdz.
Pienāk reiz brīdis, kad parafīns vairs nepalīdz.
Citai būs tavā vietā glāzē liets sarkanvīns,
Salkani dvesmos kūstošais parafīns.

Tavās acīs dziestot kvēl
kurtizāņu ugunskurs
Un tev sevis mazliet žēl,
Ka šīs liesmas vairs nevienu nenoburs.

Lietus.
Lietus tetovējums.
Ir uz manis slapjās gleznās izsacīts vārds "neej".
Es pati sevi apvārdoju - "neej".
Lietus.
Ietu, mūžu ietu.
Bet tu man teici - "nenāc". Un vēl tu teici - "ne-
skūpsti mani, kad
esmu aizmidzis".
Lietus kā zinātnieks mani ar skalpeļiem graiza.
Lietus.
Strādā ap vaigiem un ap pieri, un ap abiem
maniem ceļiem.
Skalpeļi.
Lietus.
Lietus nesteidzīgi tetovē, domīgi izzīmē gurnus.
Kur nu?
Kur nu vēl? Lietus vervelē...
Lietus apraksta visu manu muguru.
Lai iznāk tīra suga.
Lietus.
Un tagad ar ūdens zīmēm viss izstāstīts, kā
cilvēks pats sev
saka - "neej".
Lietus tetovējums.
Lietus.
Mēs visi esot iznākuši reiz no ūdens.
Kā radīta, es tagad iznāku no ūdens.
Viscaur ar ūdens zīmēm, kas, tāpat kā
naudas zīmes,
neizzūd,
Es iznāku no ūdens.
Un visa pasaule pavisam klusa un pavisam
klusa, un pavisam
klusa, un tikai
kuģis jūrā
- tū! tū! - skumji
tūto.

iespējams,
tā ir vēlme pēc sievietes, kurai asiņu vietā rit akmens.
tad no ieplaisājušas vēnas
tecējumiem es cirstu nelielus amuletus, un kapilāri uz ādas vai acīs,
kad pavelk mazliet uz augšu plakstiņus -
cik viņi
sīki un cieti.