***
Melna tava hiacinte
Melnā krāsā kraukļi ķērc
Nu gan draudziņ esi tintē
Saki vēl ka dzīvot vērts
Paskatos pa logu ārā Viss ir tumšs un viss ir kluss
Divi cauri cimdu pāri Un viens vēlīns autobuss Kas ir
izgājis no sliedēm Un pa trotuāru brauc Atjēdzos pie
Raiņa priedēm Saprotu cik tas ir daudz
Saprotu, ka nevarēšu Šaidzīvē zvalstīties
Katru brīdi vairāk jūtu Ka man ir kur balstīties
Vienu liegu saules diegu Tu pār manu seju velc
Tāpēc jau es neaizmiegu Acis nežilbina zelts
Acis nežilbina mēsli Taču nogurdina gan
Tu kas sen jau zemes krēslā Kaut kas tavs ir arī man
Viena balta balta diena Kuru citiem parādīt
Es to dienu nepiesienu Nepiesiešu arī rīt
Es jau tevi neizsmiešu Kaut gan nezināsi tu
Vai es muldēšu vai liešu Jeb vai teikšu brīnumu
Ja nu tomēr Sadzirdēsi
Viena maza bite san
Pa to smalko saules diegu Kas caur tavām ribām skan
Skan uz velna paraušanu katrā neironā tas skan
Un to skaļo zvanīšanu Ja vien vari Piedod man

Māris Melgalvs

Sveša sāpe -
tā nāk un neprasa,
vai tu vari tai palīdzēt.
Un tev nāksies pat tukšā dvēselē
cerību -

cīruļa olu -
dēt.

Iestāstīt tai,
kaut pats tai netici,
ilgi un rūpīgi glābt un glābt
un uz brīdi aizmirst un nezināt,
ka arī tev pašam sāp.

1977

Leons Briedis

***

Viņai bija divdesmit seši gadi vīrs
un sudraba tamburīns Viņa lūdz
lai es to uzrakstu cik iespējams vienkārši:
kā viņa atdevās zemei un dzemdēja
kapenes kurās brīvi lidinās mīlestība
kā viņa alkst sirdsmalē ieraudzīt
kaut vienu vienīgu ēnu ar cilvēcisku
mūžības seju bet neviens nekad tur
nav bijis Kā viņa naktīs pārvēršas
grieķu vāzē un saplīst un viņas gaudas
kāpj debesīs kā mazi Dieva doti auskariņi
Viņa vēlas lai es pasveicinu to zvēru
kas izkāpa no jūras ar septiņām galvām:
sarkanas lūpas melnas acis un zieģelis
sirds vietā Un atmiņas zudums un
piesta no skuju smaržām lai nospiestu
iekšējo asarošanu: spurdz gaisos!
izzūdi priekā! Patiesībā viņa cer
ka nav nekādu cerību mīlēt Tā
viņa tur stāv kaut kur Tas ir
tik vienkārši

Andris Akmentiņš
Neciešamā dziesma

Dziesmu par mīlestību tu klausies
Tik skaistu ka izturēt nespēj neviens
Lūk pirmajās rindās jau aizspiež ausis
No pēdējām rindām jau projām skrien
( tālāk )

Inga Gaile

***

Tā arī dzīvojam,

Ierakušies savās šallēs un paģirās —

Aizsargā mūs

No visa ļauna,

Uzceļu ap sevi es sētu no zelta, no bailēm,

No maizes ar desu, no kauna,

Tā arī dzīvojam,

Nenāc klāt,

Un neprasi,

Tā arī dzīvojam,

Sēžam ar saviem skaistajiem dibeniem —

Lai palaiž tas vīrietis, tas taču viņa darbs,

Nelaidīšu, es esmu noguris, vai šitā kuce zina,

Kā ir strādāt visu nakti un pēc tam vēl

Nedabūt, nedabūt, nospļauties,
( ... tālāk ... )