When I was a Hershey bar - In my father's back pocket
/Laurie Anderson

Kā lai esmu tavs eņģelis, kukulīt.
Es neredzu, neredzu ceļu savu gaišo, laikam klapes uz acīm un aizbāžņi ausīs manās. Kā lai esmu tavs eņģelis, ja domas man sniegā, ja Salavecis nejauki prasa – vai šogad biji laba māte? Bet tu guli, mana saulīte, mana pelīte, mana bitīte.

Mēs vispār diezgan normāli vecāki esam, sapulces apmeklējam, nadziņi nogriezti, drēbītes tīras, kastaņus salasām un tukšas piena pakas laicīgi iedodam līdzi, zina adresi nosaukt, zina savu dzimšanas dienu, katru gadu braucam salūtu skatīties, braucam kartupeļus rakt.

Ma-ni na-mi. Ma-ni li-ni. Mam-ma mīl ma-ni.
Kalcija netrūkst un dzelzs.

Tikai laiks tevi šķir no mammas sarkanā mēteļa atvēruma, no pusizkusušās šokolādītes tēva džinsu kabatā. Tikai laiks tevi šķir no Salaveča jautājumiem un no tā, ko es ieraugu sniegā. Murmulīti manu, runkulīti.

Mani lini. Mani nami. Laiks ir vienmēr pret mani.

***
pieraksti mani
pieraksti savā draudzē
zini, jau kuro piecgadi
maita liktenis mani saudzē

pieprasi mani
pieprasi mani izdot
šobrīd dzīvoju naidīgā režīmā
pat putni negrib te ligzdot

pievieno mani
pievieno savam Nato
man ir beigušies visi ieroči, Kungs
kad es uz Tevi skatos

Zirgs, liels , kā rūsgans, kā izņemts no Rembranta slavenās gleznas, stāvēja sētā. Acis tam bija spožas un valgas, kā pārvilktas tikko ar tumšbrūnu laku.
Apcirptas krēpes uz kakla tam stāvēja tieši uz augšu kā birste. Jeb viņas gribēja ielīst tam atpakaļ kaklā.
Zirgs bija ievedis sētā vezumu ogļu, īstu Anglijas ogļu no ostas. Un viņam tumšās, valganās nāsīs mirdzēja sasteigta elpa apaļām sudraba pilēm.
Ogles smaržoja drusku pēc zivīm, dzelzs, un mitrā Latvijas gaisā nu griezīgi spīdēja saulē.
Zīds, saspiests zīds – domāja pagalmā bērni, kas stāvēja vezumam apkārt, ņēma ogļu gabalus rokā un laizīja tos.

Ārija Elksne

Sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt, –
Es nevarēšu tevi sagaidīt,
Tu šovakar šurp neatnāksi, nē,
Tu dzīvo citas saules pasaulē.
Nu lai! Ir bijis kādreiz ļaunāk vēl, –
Ne sevis tagad vairs,
Ne citu žēl.
Sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt,
Es nevarēšu tevi sagaidīt,
Ne cinisms, ne bruņiniecisms tavs
Ar maniem šifriem atšifrējams nav.
Varbūt, ka tajā dzīvē, kas vēl nāks,
Mūs nenošķirs tik fatāls mākoņvāks...
Sāk aizvien biežāk, nesaudzīgāk līt,
Es nevarēšu tevi sagaidīt,
Es nevarēšu tevi sagaidīt...

No vietas šīs,
ar brīdi šo
es sāku dziesmu
savējo.

No savām bailēm
(Dievs ar tām)
es tieku vaļā
pamazām.

Es daru tā:
t o s meklēju,
kas nebaidās
(tāpat kā tu).

Es rodu tēvu
sev, un, māt,
tu arī te
(viens otram klāt).

Es rodu tevi,
mīļotā,
un māsu, sen, sen
ilgoto.

Es savus brāļus
atrodu
un draugus, un
es nezinu,

kurš tagad es,
kurš viņi ir,
ja kāds to zin,
lai nāk un šķir.

Mans dēls. Kas viņš?
Kurš uzminēs?
Viņš - vēl viens tu
un vēl viens es.

Redz, ubags,
redz, kur karalis,
tie - vēl viens tu
un vēl viens es,

un viss, kur reiz
viens gāju es,
ir pārpilns
manas pasaules...

1987