***

Viņai bija divdesmit seši gadi vīrs
un sudraba tamburīns Viņa lūdz
lai es to uzrakstu cik iespējams vienkārši:
kā viņa atdevās zemei un dzemdēja
kapenes kurās brīvi lidinās mīlestība
kā viņa alkst sirdsmalē ieraudzīt
kaut vienu vienīgu ēnu ar cilvēcisku
mūžības seju bet neviens nekad tur
nav bijis Kā viņa naktīs pārvēršas
grieķu vāzē un saplīst un viņas gaudas
kāpj debesīs kā mazi Dieva doti auskariņi
Viņa vēlas lai es pasveicinu to zvēru
kas izkāpa no jūras ar septiņām galvām:
sarkanas lūpas melnas acis un zieģelis
sirds vietā Un atmiņas zudums un
piesta no skuju smaržām lai nospiestu
iekšējo asarošanu: spurdz gaisos!
izzūdi priekā! Patiesībā viņa cer
ka nav nekādu cerību mīlēt Tā
viņa tur stāv kaut kur Tas ir
tik vienkārši