***
svētki ir zīda vērpējas un meitene aizmigusi pilsētas klēpī
no plaukstām birst sadegušas lūgšanu grāmatas pelni
domas valriekstu krāsā atgriežas pagātnē
arvien tālāk un tālāk
līdz viņa ir indiete ceļā uz templi
japāniete kuras sapņos tumsu žņaudz rozā vīnstīgas un
balti ziediņi vijas ap plaukstas locītavu un pirkstiem
līdz viņa ir Jēzus tuksnesī un asinis uz pravieša ādas

saprāts ieplaisā lasot vēstules kuras viņa rakstīja vakar

ja tu neproti aizmirst
tad atliek vienīgi tumsa melna čūska kuru tu pielūgsi
tīsi ap kaklu kā šalli kā savu vienīgo šūpuļdziesmu
no kuras baidīsies tik ļoti kā no laivas kas nes tevi
arvien tuvāk putojošām krācēm
kā smaržo āda un siltums kā skropstās dreb laiks
un
izmisums
dzīvsudrabs
izmisums

tev atliek vienīgi gaidīt kamēr visas gleznas
kuras vērojot raudāji taps dzīvas līdz visi ārprāta sapņi
kā stikla sniegpārsliņas nosnigs asām šķautnēm
pārvērtīs tevi sarkanā tillā pilsētu un
karstvīna pārdevēju ledus karalienē

kliedzienus ietrieksi sagūstītu garāmgājēju krūtīs
kā apburtus dunčus
māsa pilsēta acis slēps aiz pelēka auduma bet tu
plaucēsi sarkanas puķes sarkanas vīnstīgas sirēnu balsīs ieaijās viņus sarkanā miegā
asiņu plazma un nosprāguši gulbji skatlogos smīnēs

tev ir piecpadsmit minūtes pārlasīt vēstules kuras
nosūtīji vakar

tad iestāsies krēsla
tai pāri nogurums un sniegs

es lēnām iebrūku
es pamazām iebrūku
ķieģeļi sadrūp
cementi sadrūp

man it kā vajag jaunus ķieģeļus
man it kā vajag jaunus cementus

latu par ķieģeli
pārdevējs atbild
par šo spēcīgo sulīgo ķieģeli
latu mans draugs
+ PVN

Ja es kontrolēju savu iekšējo orgānu darbību, tas vēl nenozīmē, ka man tādu vispār nav. Joprojām aknas, plaušas un nieres riņķo ap manu sirdi, zvēro un deg.
Daudz mazu zvaigžņu pukst manī dzalkstīdamas, šūpojas, krīt. Un tad es palieku slims. Istabā lēni mainās gaisma un tumsa. Jūtu - daudz mazu pilsētu riņķo ap Rīgu spiegdamas, drebinādamās salā.
Ik mirkli es zaudēju milzīgu daudzumu enerģijas un siltuma. Tāpēc gribu, lai tu lēzenos lokos riņķo ap mani.

"Es", Karogs, 04.2008.

Reizi vecā, labā vecmāmiņa
Bija mirusi un apglabāta.
Ilgi gulēja tā kapa bedrē,
Līdz tai apnika, - tā rakās laukā.

Garām gāja bērns, - teic vecmāmiņa:
«Atnes uguni man sasildīties,
Lai no uguns atmostos uz dzīvi!»
Bērns tai neklausīja, neatnesa, -
Vecā māmiņa no jauna mira.

Būtu toreiz bērns tai paklausījis,
Nesis uguni, ko sasildīties,
Nebūtu mums visiem tagad jāmirst:
Mūs gan apraktu, mēs raktos laukā,
Atkal atmostos no siltās uguns.
- Bet nu galīgi mums jāmirst tagad.

http://boomp3.com/m/48c2142572bc/v-pludons-zodiaks-bohemiesa-dziesma


Lejā pie kājām man pilsēta urdz,
Krāsaini uguņi virmo un laistās,
Trokšņi vienveidīgā dūkoņā saistās,
Kamēr nāk rītausmas starpbrīdis garš,
Kamēr nāk rītausmas starpbrīdis garš.

Mēness, mans draudziņš gar logu man slīd,
Zvirbuļi, dūjas pie manis nāk iekšā,
Vasarā skaisti mirdz dārzi, un ziemā
Jumti kā sniegoti kalngali spīd,
Jumti kā sniegoti kalngali spīd.

Septītā stāvā ir miteklis mans,
Maziņa šauriņa jumtistabiņa.
Tomēr it omulīgs jūtos es viņā,
Kā citkārt, kad kalnā viens biju es gars.

Mākoņiem līdzi, kas aizlīgo, tur
Laižos es pasaules tālēs un brīvē,
Laime man spīd pašā dvēseles dzīlē,
Brīnišķas ainas, kas iztēlē bur,
Brīnišķas ainas, kas dvēselē bur.

Septītā stāvā ir miteklis mans,
Maziņa šauriņa jumtistabiņa.
Tomēr it omulīgs jūtos es viņā,
Kā citkārt, kad kalnā viens biju es gars.