Nezāl`s jau neiznīkst

minos ar velo uz centru un sanāca kaut kā tā netīšām izsekot divu 8-10 gadus vecu knariņu (meitenes un puiša) stulbo palaidnību. vispirms, minos garām kādam iestādījumam, kur šad tad mēdzu paviesoties nedēļas nogalēs, kad gribas kaulus izlocīt dancājot, un tur šamie pie miskastes kaut ko dīdās, skatos - ahā, velk izsmēķus ārā. nodomāju - nu, fuj! iekāpu bodē. šitajā bodē nav tas, kas man vajadzīgs. domāju, aizstūrēšu līdz citai bodei. nogriežos uz dzirnavu ezeriņa pusi pa apkārtceļu. pa labi krūmi, krūmos abi iepriekš redzētie knariņi. velk dūmu, johai. nēnu, es domāju, būtu kaut kādi šitie, kas pa pilsētu blandās nošmulējušies, melnām mutēm. nē, tādi labi ģērbti, kopti sīči. da būtu tēvam, mātei, nez - kaimiņam nospēruši cīgu... nē, pa musaru rokas. tā tak kādu mutes/nagu sērgu var uzrakt. vēk. un, jā, tik maziem knariņiem vispār nevajadzētu pīpēt, protams, protams, bet kurš ta nepamēģina agrāk vai vēlāk. bet šitā. jaiks!

pasniedzu dēlam pusdienas. šis man saka: thank you, dear lady!

ā, un vakar gāju ar šamo garā pastaigā, šis vienbrīd apstājas un saka: "mamī, you are a freak. but i love you!"

uz smukiem cilvēkiem nespēju ilgi dusmoties. tas ir kaut kāds ārprāts.

ellīgs nogurums. iespējams, tāpēc man viss nepatīk.

šonakt sapnī ķemmēju matus. man bija ļoti, ļoti gari mati. tā līdz papēžiem. bet tad tie šķipsnām vien sāka krist ārā. izkrita un kļuva melni, tad sabira pulverī un izgaisa.

jo tuvāk nāk, jo gribas bēgt prom. bērnišķīga padarīšana.
saku sev: "elpo dziļi! nomierinies! pabeidz!"

diplomdarbs&stuff.

šovakar sapņoju par to, kā vasarā nozudīšu savā K.zemē, gulēšu pļavā un skatīšos mākoņos. gribas izbaudīt nekā nedarīšanu. ļoti.

murgu nakts. vienā no tiem atrados tumsā, un man uzbruka tūkstošiem spožu acu. paspīdīnāju lukturīti un ieraudzīju, ka man uzbrūk bars ar satrakojušamies kaķiem. kaķu murckulis. visi nikni un izsalkuši. pamodos mirklī, kad viens no tiem ieleca man acīs. padzēros ūdentiņu, nomierinājos, iemigu.

vēlāk atrados kaut kādā pārdabiskā vietā un man uzdāvināja 3 pelēkus zirgus. tumši pelēkus. salijuša asfalta krāsā. skaisti dzīvnieki, bet kaut kādā ziņā jocīgi. nezināju, kur tos likt. it kā priecājos, bet no otras puses ļoti piesardzīgi raudzījos uz šo dāvanu. vēlāk sapratu, kāpēc. viens zirgs man iekoda, otrs aizbēga, trešais iespēra pa mugurkaulu, un es sabruku.

zemapziņas jociņi.

bērnībā pavasarī varēju stundām sēdēt un vērot putnus. strazdu būrīšus bērzos pie malkas šķūņa. būt putnam man šķita - tā tik ir brīvība, ieskrienies un šķel gaisu. bet tad vienā mirklī tu saproti, cik patiesībā bīstami ir būt putnam un tā brīvi laidelēties. briesmas uzglūn no visām pusēm. brīvība jau nav. nekad nav. putni nav brīvi, tie tikai māk tā izskatīties. tas ir risks. tad sanāk, ka risks ir brīvība? tad jau brīvība ir tikai mirklis. vai arī tās nemaz nav? tad sanāk, ka es nealkstu brīvības, bet gan riska.

piedodiet, es te murgoju. gan pāries.

"apmānīt prātu. ticēt acīm. redzēt," to es skaitīju kā mantru šodien, sēžot zīmēšanā.

prāts nokauj. to vajag kā nazi uz virtuves galda, lai var nogriezt maizi, uzziesu sviestu, sasmalcināt dārzeņus...veikt tam paredzētās funkcijas. zupu nemaisīsi ar nazi, piezīmju blociņā domu negrebsi ar nazi... katrai lietai savi darbarīki. tāpēc, prāts, tu pilnmēness laikā sakarsušais nazi, mieru, tikai mieru. es skatos, es redzu, es jūtu!

šī nakts un ta jau varēs pagulēt. nē, paga, vēl rīt visu dienu jāiztur. mana sirds par šito gājienu nebūs visai pateicīga, bet rīt nāksies iegādāt kādu enerģijas dziru.

skudriņas skrien, lasot.

sakost zobeļus un rakt. bet šoreiz kaut kāds miers iekšā. paspēs tak visu. jāpaspēj. vienmēr paspēj.
tagad stundu miega. ticiet - man tas palīdz, ja vien pamostos tiešām pēc stundas.

sasmaidījos.

kafija beidzās. vakar. šorīt pa ceļam uz skolu ievēlos bodē, un laime bij' tik tuvu - paņēmu kafijas paciņu, jutu jau tās dziras garšu uz mēles, iztēlojos, kā es skolā šamo pagatavošu un dzeršu... ekh, sasodīts, izrakāju visu somu - amakatanav. hah. aplauzos. johai. bet neko, iztiku. re, dzīva, re, rakstu.

šonakt murgoju par diplomdarba aizstāvēšanu. aktudieniņ, ar mani nav labi. viss tur tas pasākums taisās sākties, bet es tā kā kaut kur ne tur iemesta klīstu un blandos. zāle jau pildās ar cilvēkiem, bet man modeļi nav ieradušies. tērpi ar kaut kur pazuduši. cenšos atrast učeni. atrodu un mēģinu stāstīt bēdu, bet šī man saka: "viss būs labi, viss būs kārtībā..." un aiziet. a, man ta jāģēbj, jāgrimmē, bet nav ne ko, ne ar ko... panika.
sākas. aizstāvēšana sākas. kāds man saka, lai eju ātri publikā atrodu cilvēkus, kas man daudz maz derētu, jo mana kolekcija programmā ir pēdējā, vēl var paspēt gan saģērbt, gan sakrāsot... bet mani tērpi ta nav. man rāda uz pakaramajiem iesāņus. jā, tur ir kaut kas, bet tie nav mani. man saka: "kā nav? 4 mēnešus pati šuvi un tagad saki, ka nav. kas ar tevi?"
un tad es pamodos. gāju padzerties ūdentiņu. pēcāk snaudu tālāk mierīgi.
aktudieniņ.

laikam šodien jāiziet pastaigā. jāmēģina nedomāt tik ļoti par visu to štelli.

ak nē, pardon, man jāpriecājas par katru dienu uz šīs brīnišķīgās zemes. atņirdzu zobus smaidam.

neviens neteica, ka būs viegli, bet neviens jau arī nejautāja, vai vēlos vispār piedzimt.

ha. man jau ir Jaunā gada apņemšanās. sestdienās nekāda uz darbu iešana. turpmāk sestdienas tiks veltītas miegam. jo nu, miega bads dara savu - padara mani nervozu, kašķīgu, nejauku, haotisku, neuzmanīgu... galu galā tas, ko es tur gūstu prasmju vai tīri finansiālā ziņā, neatsver šiten to te jumta braukšanu, prāta zušanu..

pēc skašu "skrējiena" beidzot esmu normāli izgulējusies un nu atkal izskatos pēc cilvēka, tā arī jūtos, domāju, šķiet - arī uzvedos. hah.
Z.svētku atklāsme.

gribu būt labs cilvēks, bet kaut kā nesanāk.