Nezāl`s jau neiznīkst

šonakt sapnī glābu 20 pīlēnus. tie visi, nez kāpēc, peldēja lielā, lielā katlā. ūdens ta silts un dumjie putnabērni labsajūtā plunčājas, bet apakšā milzu uguns un ūdens temperatūra kāpj. es tos pīlēnus velku ārā, bet viņi par visu varu grib atpakaļ. nocīnījos sāpošām rokām, bet man izdevās.

šonakt sapnī braucu vilcienā. jā, jā, līdz šim vēl pa īstam šo lietu izdarīt nav sanācis. noskaņa bija ļoti interesanta un pasažieri arī. viss tāds gandrīz melnbalts un vecināts. skats kā uz omes vecajām fotogrāfijām ar mazliet dzeltenbrūnu nokrāsu. sēdēju pie loga un skatījos ārā. tur vieni vienīgi meži. tad blakus apsēdās kāds vīrietis, kura seju man neizdevās saskatīt, jo līdz degunam viņš bija ietinies šallē, bet galvā bija cepure. viņš kaut ko rakstīja tādā kā bloknotā. nesaprotamā šriftā ar jocīgu tušas pildspalvu, kas tā viegli un graciozi slīdēja pa papīru. viņš rakstīja, rakstīja, tad pildspalvu ieslidināja krūškabatā un sāka šķirstīt to savu bloknotu, it kā pārlasot. jocīga valoda, jocīgi burti - es nodomāju. tad vienā mirklī skatos, uz kādas lappuses malas, virzienā pret mani skaidrā latviešu valodā rakstīts: "CILVĒKI GRIB BŪT MAZLIET STRAUSI!"
un tad es pamodos.

šonakt sapnī ķemmēju matus. man bija ļoti, ļoti gari mati. tā līdz papēžiem. bet tad tie šķipsnām vien sāka krist ārā. izkrita un kļuva melni, tad sabira pulverī un izgaisa.

murgu nakts. vienā no tiem atrados tumsā, un man uzbruka tūkstošiem spožu acu. paspīdīnāju lukturīti un ieraudzīju, ka man uzbrūk bars ar satrakojušamies kaķiem. kaķu murckulis. visi nikni un izsalkuši. pamodos mirklī, kad viens no tiem ieleca man acīs. padzēros ūdentiņu, nomierinājos, iemigu.

vēlāk atrados kaut kādā pārdabiskā vietā un man uzdāvināja 3 pelēkus zirgus. tumši pelēkus. salijuša asfalta krāsā. skaisti dzīvnieki, bet kaut kādā ziņā jocīgi. nezināju, kur tos likt. it kā priecājos, bet no otras puses ļoti piesardzīgi raudzījos uz šo dāvanu. vēlāk sapratu, kāpēc. viens zirgs man iekoda, otrs aizbēga, trešais iespēra pa mugurkaulu, un es sabruku.

zemapziņas jociņi.

šonakt murgoju par diplomdarba aizstāvēšanu. aktudieniņ, ar mani nav labi. viss tur tas pasākums taisās sākties, bet es tā kā kaut kur ne tur iemesta klīstu un blandos. zāle jau pildās ar cilvēkiem, bet man modeļi nav ieradušies. tērpi ar kaut kur pazuduši. cenšos atrast učeni. atrodu un mēģinu stāstīt bēdu, bet šī man saka: "viss būs labi, viss būs kārtībā..." un aiziet. a, man ta jāģēbj, jāgrimmē, bet nav ne ko, ne ar ko... panika.
sākas. aizstāvēšana sākas. kāds man saka, lai eju ātri publikā atrodu cilvēkus, kas man daudz maz derētu, jo mana kolekcija programmā ir pēdējā, vēl var paspēt gan saģērbt, gan sakrāsot... bet mani tērpi ta nav. man rāda uz pakaramajiem iesāņus. jā, tur ir kaut kas, bet tie nav mani. man saka: "kā nav? 4 mēnešus pati šuvi un tagad saki, ka nav. kas ar tevi?"
un tad es pamodos. gāju padzerties ūdentiņu. pēcāk snaudu tālāk mierīgi.
aktudieniņ.

laikam šodien jāiziet pastaigā. jāmēģina nedomāt tik ļoti par visu to štelli.

sapnī lidoju. tā vieglā sajūta, kad izplet rokas un meties gaisā... patīkami.
taču aizgulējos, johai.

šonakt atkal murgoju par karu. ieroču vietā bija maisiņi ar vārdiem. citam spēcīgāki, citiem vājāki, dažādās valodās.un tā nu cilvēki mētājās. es ar` piedalījos. un mani ievainoja. varbūt pat nogalināja. neatceros, jo murgs pārauga citā murgā. vēl murgainākā. tas trāpīja spēcīgāk kā tie vārdi. laikam jau tajā brīdī mani patiešām nogalināja. un es pamodos. bet nez, vai tā vajadzēja.
jo neko jau nevar zināt.

šonakt atkal mocīja murgs, kas jau velkas nedēļu. piedalos orientēšanās sacensībās. man ir komanda, bet es ar viņiem visiem sastrīdos. beigās nomaldos, palieku viena un mostos no paranormālām bailēm.

es zinu, ko mana zemapziņa strādā. viņai nevajadzētu...

jau kuro nakti sapņoju vienu un to pašu, precīzāk, sapnī redzu savādu māju iekš mājas. tā ir tāda dīvaina, nenormāli liela ēka, kurā atrodas piecstāvu māja. tad nu es eju tajā lielajā mājā iekšā, apsēžos uz soliņa pie piecstāvenes un kādu gaidu. es pat nezinu, ko es tur gaidu, bet zinu, ka man jāsagaida. neviens nenāk. sēžu es ilgi. un uz lielās ēkas sienas iepretim man vienmēr rāda kādu filmu vai koncertu. es brīžam iedomājos, ka varētu iet iekšā un sameklēt to, ko man vajag satikt, bet ir kaut kā tā kā bail vai tas tur maz būs. drošāk šķiet sēdēt ārā un gaidīt. un tā es tur gaidu jau piekto/sesto nakti.
mokoši.

jā, un mokošie, apokaliptiskie sapņi ir atgriezušies. vakarnakt staigāju/klīdu pa kaut kādu līdz šim neredzētu pilsētu. visa tā noskaņa bija tāda tā kā ne mūsu laiki. ielas bija pilnas ar cilvēkiem, kas kaut kur steidzas. pūļi. kaut kas tā kā valstī noticis. a, vo es nesapratu, kas. centos tā kā jautāt, bet neviens man neatbild, ja nu atbild, tad tā: "kas tu nezini? kā tu avīzes nelasi? tv neskaties?" un viss. jautāju nākamajam cilvēkam, šis man atbild atkal tāpat. un nākamais ar, un nākamais, nākamais, nākamais... ārkārtīgi mokošs murgs.

Trakāki par sireāliem murgiem ir pavisam reālistiski, ikdienišķi sapņi. Es jau vairs nesaprotu, kad es guļu un kad īsti rit mana rutīniskā dzīve. Nu jau veselu nedēļu tas turpinās. Šausmīgi mokoši, jo nevar izgulēties.

 ( Slima suņa murgi. )

slima suņa murgi atkal ir atgriezušies. ( tad nu viennakt man sapnī rādījās tāds mūvijs: )

šonakt sapnī biju Briselē. baig labi runāju angliski, man bija kruts fotoaparāts un es fotografēju. ko un kāpēc, es nezinu, atceros tikai to, ka biju šausmīgi aizrāvusies ar fotografēšanu. kāpēc Briselē? a, vot par to gan tagad domāju. tā nav no vietām, uz kurieni man ļoti gribētos aizbraukt.

šonakt man bij savādais murdziņš. kāda žurnāla redaktore bija atsaukusi mani pie sevis, un stāstīja savas bēdas, ka viņi tur knapi velk dzīvību, ka likvidēt visu tur to padarīšanu tomēr negrib un jautāja pēc manas palīdzības, sakot: "mums ir vajadzīgs tieši tāds cilvēks kā tu. tu ar svau radošo domāšanu..." un bla-bla. īsi sakot, mani gribēja iestutēt par redaktoru. tālāko notikumu virzību neatceros, bet atceros, ka skatījos žurnāla jaunāko maketu, bet nesapratu, par ko īsti viņi tur raksta. dīvainas kaut kādas tur bildes, taka šķības, taka greizajos spoguļos un rakstus taka mēģināju lasīt, bet nevarēju salasīt, jo burti kaukādi ne tādi. beigās nodomāju: "a, nav jau brīnums, ka knapi velk, ja neko nevar pat salasīt."