Citu aizaugušie mazdārziņi.

Šodien uzzināju visiem jau sen zināmo, ka ilgstoši aizturētas dusmas var radīt lielu nejūtību un apgrūtināt spēju izjust pārējās emocijas. Arī depresijas pacientiem bieži vien ir apspiestas dusmas,  jo tā ir nobloķēta enerģija. Protams, nevajag krist otrā galējībā un dusmās kaut ko lauzt vai darīt citiem pāri, taču tās ignorēt arī ir aplami, pat ja ļoti grūti izturamas emocijas, kas izjauc iekšējo mieru un harmonisko kārtību. Taču dusmas var palīdzēt aizstāvēt sevi vai citus un dod enerģiju kaut ko izdarīt (kas nāktu par labu un būtu jau sen jāizdara). 

Tā jau saprotu, ka katrai emocijai sava funkcija un visas vajadzīgas, tikai skumju jēgu nedaudz apšaubu, jo var iekrist dziļā purvā un zaudēt daudz, daudz laika. Un kāda jēga, ja citi redzēs, ka man ir skumji? Varbūt vienīgi tās var iedot atmiņām kaut kādu  jēgu, parādīt, cik ļoti zudušais ir nozīmīgs un neaizvietojams. Un varbūt, ja skumju nebūtu, cilvēks nemaz negribētu mazināt problēmas, jo nemanītu, ka slīkst?  Dziļa vienaldzība taču būtu daudz, daudz sliktāka.