Nezāl`s jau neiznīkst -

  šonakt bij kaut kāds paranormāls murgs par poltergeistiem iekš K.zemes mājām. aizbraucām ar Gabi, bet tur viss kaut kā ne tā. jau ieejot sētā varēja just, ka vējš kaut kā tā nepierasti šņāc, ir pārāk auksts priekš tā, kā spīd saule un gaiss arī smaržoja tā kaut kā dīvaini. tad nu iegājām mājā, bet tur pa sienām uz aukšu un leju lien tādi kā magnēta tārpiņi, gaisma vislaik raustās, priekšmeti bīdās. manējie visi tādi kā pārbijušies, bet cenšas izturēties mierīgi. saka, lai arī es nomierinos. Gabis sāk raudāt. ir vakars un jāiet gulēt, bet es nevaru aizmigt, jo visu laiku istabā kaut kas notiek. it kā cilvēki staigā. gaismas raustās. eju tā kā pie mammas, bet tur atkal pa sienām tie tārpi lien. beigās noskaidrojas, ka mājā ir trīs spoki. ģimene. virietis, sieviete un bērns. tad nu es interesējos kopš kura laika tas tā un kāpēc? netālu no mājas notikusi kaut kāda tur avārija un šie pēc tam uzradušies. es izsaku domu, ka vajag tak painteresēties, kā šos izkvēpināt, izdzīt, bet mana mamma pārbijusies, skatās apkārt, kušina mani un saka, ka lai i nemaz par to nedomāju. esot kaut ko tur atsaukuši un pēc tam spoki sadusmojušies un izdemolējuši visas malas, nav laiduši ārā no mājas veselu nedēļu. tad nu es tā kā mēģinu zvanīt G., lai brauc mums pakaļ, bet telefonsakari tiek traucēti. biju nēnormāli pārbijusies. mamma saka, ka mums obligāti jātiek prom.

aij, un tad tālāk vēl un vēl mocījos ar telefonu, lai sazvanītu. visu laiku tāds saspringums, bailes, šausmas, žēlums pret savējiem. lido naži, dakšiņas, karotes, šķīvji, malkas pagales. es vislaik atvairu priekšmetus un skatos, lai Gabis necieš. beigās jau G. atbrauca pakaļ un atceros, ka braucām prom. tikai iekšā vislaik sāpēja, ka manējiem tur jāpaliek. es tikai nesapratu, kāpēc šie nespēja aizbēgt. vai negribēja. visi šķita tādi kā nohipnotizēti, tādi lēmēti, es pat nez. fuj. pamodos un bija pretīga dūša no tā visa.