Nezāl`s jau neiznīkst

"apmānīt prātu. ticēt acīm. redzēt," to es skaitīju kā mantru šodien, sēžot zīmēšanā.

prāts nokauj. to vajag kā nazi uz virtuves galda, lai var nogriezt maizi, uzziesu sviestu, sasmalcināt dārzeņus...veikt tam paredzētās funkcijas. zupu nemaisīsi ar nazi, piezīmju blociņā domu negrebsi ar nazi... katrai lietai savi darbarīki. tāpēc, prāts, tu pilnmēness laikā sakarsušais nazi, mieru, tikai mieru. es skatos, es redzu, es jūtu!

šī nakts un ta jau varēs pagulēt. nē, paga, vēl rīt visu dienu jāiztur. mana sirds par šito gājienu nebūs visai pateicīga, bet rīt nāksies iegādāt kādu enerģijas dziru.

skudriņas skrien, lasot.

sakost zobeļus un rakt. bet šoreiz kaut kāds miers iekšā. paspēs tak visu. jāpaspēj. vienmēr paspēj.
tagad stundu miega. ticiet - man tas palīdz, ja vien pamostos tiešām pēc stundas.

sasmaidījos.

kafija beidzās. vakar. šorīt pa ceļam uz skolu ievēlos bodē, un laime bij' tik tuvu - paņēmu kafijas paciņu, jutu jau tās dziras garšu uz mēles, iztēlojos, kā es skolā šamo pagatavošu un dzeršu... ekh, sasodīts, izrakāju visu somu - amakatanav. hah. aplauzos. johai. bet neko, iztiku. re, dzīva, re, rakstu.

šonakt murgoju par diplomdarba aizstāvēšanu. aktudieniņ, ar mani nav labi. viss tur tas pasākums taisās sākties, bet es tā kā kaut kur ne tur iemesta klīstu un blandos. zāle jau pildās ar cilvēkiem, bet man modeļi nav ieradušies. tērpi ar kaut kur pazuduši. cenšos atrast učeni. atrodu un mēģinu stāstīt bēdu, bet šī man saka: "viss būs labi, viss būs kārtībā..." un aiziet. a, man ta jāģēbj, jāgrimmē, bet nav ne ko, ne ar ko... panika.
sākas. aizstāvēšana sākas. kāds man saka, lai eju ātri publikā atrodu cilvēkus, kas man daudz maz derētu, jo mana kolekcija programmā ir pēdējā, vēl var paspēt gan saģērbt, gan sakrāsot... bet mani tērpi ta nav. man rāda uz pakaramajiem iesāņus. jā, tur ir kaut kas, bet tie nav mani. man saka: "kā nav? 4 mēnešus pati šuvi un tagad saki, ka nav. kas ar tevi?"
un tad es pamodos. gāju padzerties ūdentiņu. pēcāk snaudu tālāk mierīgi.
aktudieniņ.

laikam šodien jāiziet pastaigā. jāmēģina nedomāt tik ļoti par visu to štelli.

ak nē, pardon, man jāpriecājas par katru dienu uz šīs brīnišķīgās zemes. atņirdzu zobus smaidam.

neviens neteica, ka būs viegli, bet neviens jau arī nejautāja, vai vēlos vispār piedzimt.

ha. man jau ir Jaunā gada apņemšanās. sestdienās nekāda uz darbu iešana. turpmāk sestdienas tiks veltītas miegam. jo nu, miega bads dara savu - padara mani nervozu, kašķīgu, nejauku, haotisku, neuzmanīgu... galu galā tas, ko es tur gūstu prasmju vai tīri finansiālā ziņā, neatsver šiten to te jumta braukšanu, prāta zušanu..

pēc skašu "skrējiena" beidzot esmu normāli izgulējusies un nu atkal izskatos pēc cilvēka, tā arī jūtos, domāju, šķiet - arī uzvedos. hah.
Z.svētku atklāsme.

gribu būt labs cilvēks, bet kaut kā nesanāk.

pēdejais auskaru pāris izšķīrās un šķiet, ka šorīt salauzu labās kājas mazo pirkstiņu.

mazgājos karstā dušā un sapņoju par mērcēšanos karstā vannā. tādi jau mēs tie cilvēki esam - nekad nav labi ar to, kas ir. procesa rezultāts pamatā it kā viens, bet pati procesa norise - katrai lietai drusku citādāka.
kad ir viens, alkstam pēc citām sajūtām. simt pro, ka tad, ja man būtu vanna, es ilgotos pēc dušas. ja man būtu abas lietas, gandrīz pavisam noteikti varu apgalvot, ka mazgātos bez jebkādām tur romantiskām jūtām pret procesu.
varbūt visu nekad nevajag gribēt?
nē, gribēt vajag. un kas gan ir viss?

tā kaut kā, ja jūs saprot, ko es gribēju teikt, jo es pati sapinos domās.
tagad aidā - pretī kārtējai garai darāmai dienai.


ā, un, kur bija tā sāls. pavisam banāli, vienkārši, neko jaunu nepateikšu - tā ir procesā. un dažādībā. akej, nu gan, čao!

diena vēl nav sākusies, bet es jau jūtu tās smagumu uz pleciem.

ibumetīns šodien ir mans draugs.

agrs. un man salst. jāraksta vairākus darbus, bet es sastingusi sēžu, ietinusies jakā, kas trīsreiz lielāka, kā pati. vārās kafija. jau jūtu tās garšu uz mēles.

es citos redzu potenciālu. sevī ne. kāpēc?

pirms pāris nedēļām, cepot gaļu, apdedzināju plaukstas virspusi pie īkšķa. ilgi dzija. nu ir it kā sadzijis. še tev - šodien apsvilināju mazo pirkstiņu.
tād jau tā dzīv i, no vienas brūces pie nākamās. ha.

runāt vajag. bet viegl tā pateikt (atzīt), grūt izdarīt.

organismam nepatīk kaut kas, ko daru. āda protestē. nabaga ķermenis, nevienam nenovēlu šādu prātu, šādu nervu sistēmu, īsāk - mani.
ha.
man viss labi. es zīmēju. nemāku, bet vienalga zīmēju. darbs dara, nu, jūs jau zin, ko.