Nezāl`s jau neiznīkst

cilvēki strādā, lai samaksātu rēķinus. lielākā daļa.
tas tak'š nav pareizi!

pēc dušas, slapjiem matiem, ietinusies dvielī, sēžu pie loga ar kafijkrūzi un skatos, kā līst. romaņķika, bļek.
matus žāvēt nav jēgas. tāpat salīs. un man nav lietussargs.
pēdējā darba diena. tālākais atkarīgs no klientu daudzuma. ja būs, ko darīt, mani izsauks.
taču es neticu, ka tā notiks.
aij, nē, paga, pēc visiem tur kosmosa likumiem bija jātic. tātad, iepriekšējo rindu nosvītrojam un ticam. ak, jel!

šodiena ir izdevusies.
daudz pastrādāts. laikam nevienu neesmu nokaitinājusi. viss labi.

šodien kaut kā iedomājos - ja vien es mācētu dzīvot tā, kā braucu ar velo. man nav bail. trīs reizes esmu atlīmējusies pret auto, vēl neskaitāmas piedzīvojusi bīstamas situācijas, jo bremzes te bija, te nebija. vai tas mani ir atturējis no braukšanas? nē! dzenos pa ielām reizēm kā negudra, matiem vējā plīvojot.
ja es tā mācētu dzīvot, mācīties, strādāt, mīlēt...

vāru kafiju. manējā nebūs tik laba, kā pie mammas.

mammai kāds no Zviedrijas atvedis šausmīg garšīg kafij.

mamma tajā dienā cepa (precīzāk, tajā momentā jau garnēja) torti. pasūtījums. kaimiņmājā notika kāzas. tad nu es uzlēju kafiju, vēroju, kā šamā garnē to brīnumu...

"nav šķīb? nu tā pus?" viņa jautā.
"nu, ne tak," es atbildu.
"kā tu domā, kād krās te vēl vajag," mamma jautā, rādot uz trauciņu ar dažādu krāsu marmelādēm.
"zaļo!" parliecināti saku.

pa to laiku mana kafija bija ievilkusies, un es grasījos tai pieliet pienu. gāju jau pie ledusskapja, kad mamma ar graciozu žestu - žviukt - iemeta tajā pamatīgu putukrējuma ķopi. "šitā būs labāk!" viņa saka. 
jēziņ, ku tas bij gardi!

tad nu pēc šitādām greznībām, mana ne visai labā kafija ar pienu tāda parodija vien būs. johāi.
taču vienalga - priekā!

kaut kā skumji. risinājums? vienkārši jāizskumst, jo aizmirsties nesanāk.

Garāmgājējs onka: Kāpēc meitene sēž viena parkā tik skaistā dienā?

rudu: Tāpēc, ka viņai tā šodien patīk.

viss sākās ar to, ka pamodos piecos un nevarēju vairs aizmigt.
man fiziski parasti viss ir ok, šodien šķiet, ka mirīju nost. sirds stājas, galva griežas, ģībiens nāk. un es nesaprotu, no kā tas. no laika? saulē baigi neesmu sēdējusi. asinsspiediens? johai, vecums, ko?

"mammu, nedusmojies, es taču tevi mīlu!" tam seko buča uz vaiga un apskāviens. mazais vella puika. un tam mazajam, smaidīgajam ģīmītim tak nevar nepiedot. tādos brīžos mana tālu, tālu noslēptā sirds nāk mājās.

viņš tā māk spēlēt uz jūtām un, ja vajag, arī manipulēt, shēmot kā lielais. kad izdevīgi, viņš māk tēlot, ka neko nesaprot, kad vajag, visu saprot labāk kā kāds pieaugušais.


vispār reizēm viņš iztrādā tādus gājienus, ka es nesaprotu, no kurienes tas.

barojies no labsajūtas mazajiem mirkļiem, un nejūti sātu. vēl, vēl, vēl!
nepiebarojamais radījums. nav ne jausmas, kas notiktu, ja tādu nosēdinātu pie lielas, lielas labsajūtas bļodas, iedotu lielo karoti, lai strebj.
galējības liek jukt prātā.
i tā, i tā nav labi.
kas ir labi?

ja nav labi, acīmredzot nav vēl nopelnīts.
bet pelnīt es nemāku. tikai pelnīties.

tajā mirklī, kad atzīstu, ka esmu ļoti dusmīga, dusmas izgaist.

grūti jau atzīt. nu, visu ko.

ir tādi indivīdi, kas gaida un gaidīs "Laimes Lāci" mūžīgi. viņi nemāk aiziet un paņemt to, ko vajag vai gribas. bet tāds "Lācis" nemaz nav, tāpat kā visi pārējie lielie un mazie iedomu draugi, supervaroņi un multeņi.

un es jau nesaku, ka ar' neesmu tāds indivīds. nesaku arī, ka esmu.

es jau tikai spokojos. parādos un pazūdu.

kafija. miegs nevienā acī. un nevajag ar' pēc vakarnakts psihodēliskajiem murgiem.
skicēju. vajadzētu konstruēt, bet man kaut kā šovakar ar skaitļiem negribas draudzēties, tik moža es tomēr neesmu.

aijā žūžu neiežūžo!

okers laikam ir tā krāsa, ar kuru man vienmēr sanāk smuki nošmulēties. uzspiedu uz paletes, vējš kaut kā uzpūta un palete pret manām kājām. es okerī līdz ceļgaliem. nu labi, tik traki jau nebija. neko, ņēmu terpentīnu, lupatu un tīrīju. vēljoprojām ožu pēc terpentīna. gāju uz bodi un nodomāju: "jām, nepieradinātie deguni jau jūt." bet tad atcerējos, ko man kāds cilvēks reiz teica: "terpentīns jau nav tas sliktākais, pēc kā ost." ha.

no sevis.

salīdzinot ar vakardienas pilnīgo "pļek", šodien kaut kāda neizskaidrojama laimes sajūta. par neko.

vakar kāds cilvēks teica: "es neesmu apmierināta ar sevi, bet es sevi ļoti mīlu."

a, kā var mīlēt kaut ko, ar ko neesi apmierināts?

ir tādi indivīdi, kas arī simtreiz vienā upē iekāps.
un es jau nesaku, ka es ar' neesmu no tiem. nesaku arī, ka esmu. es neko nesaku. jums tikai rādās.

satiku kolēģus no Talsu Vēstu laikiem, un man atkal sagribējās rakstīt. tas tomēr bija baigi feinais laiks.