Nezāl`s jau neiznīkst

es esmu viena liela rēta, kas nemāk sadzīt. visu laiku pati sevi uzplēšu, izprovocēju. jā, tikai es pati. vārgs gliemezis bez čaulas. man jau sen vajadzēja būt biezai ādai. kur ir mana āda? kāds nozaga, atvīla vai es, aiz savas labās sirds, atdāvināju. tagad gribu atpakaļ. kur man meklēt savu ādu? johai!

bet, ja tā, no otras puses, kam man ādu, ja ir miza.

sapnī lidoju. tā vieglā sajūta, kad izplet rokas un meties gaisā... patīkami.
taču aizgulējos, johai.

brīžam šķiet, ka galva eksplodēs. es jau vairs nespēju koncentrēties lietām. vēl tikai divas dienas. lab, vēl jau arī pirmdien ķers, raus grābs, ko var. gads ir paskrējis, patiesībā, nenormālā ātrumā.

ja man kādreiz būs māja laukos, tai būs lieli, lieli logi ar milzu palodzēm, uz kurām sēdēt un skatīties pa logu uz mežu, ezeru vai pilsētu tālumā.
ja, ma nekad nebūs tāda māja, tad ceru, ka būs kāds draugs, kuram tāda būs, kurš šad tad aicinās ciemos pasēdēt uz palodzēm.

bail spert soļus. bail. bail. bail.

gribu. nu, daudz ko. bet baidos.

reizēm jau kaut kādi mazie sapnīši piepildās, va'ne.

visam savi iemesli.

baidos, ka nekad nepieaugšu. un nekad nesapratīšu, ko īsti gribu. nē, precīzāk, es zinu, ko gribu, bet tas viss ir neaizsniedzams. tā vismaz šķiet, to vismaz saka mani trauslie pleci. rokas par īsu. prāts ass, bet ne pietiekoši. vai arī, es nez... ies, un ta jau redzēs, kas sanāks. varbūt, ka tie pleci nemaz nav tik trausli. daudz jau ir panests. moš nemaz nevajag pieaugt. pieaugušie ir garlaicīgi. nu, vismaz tādi, kurus es par tipiskiem pieaugušajiem uzskatu. punkts.

štrunts ar to, ka maz, ko ēst, bet es TĀ gribu kafiju. to izstāstīt nevar.

perspektīves nav.

saņemt komplimentu no cilvēka, kurš ir pati stingrība un ar liekām laipnībām nemētājas, ir traki patīkami.

"dzīvo viens jaunietis un vecāki viņu mudina sagādāt draugus. Kāpēc? Nu mūsu laiks jau būs pagājis, bet labi draugi stāvēs pie tavas nāves gultas un ja tev gribēsies dzert, pados ūdens glāzi! labi, pagādā cilvēks draugus. Vēl pēc kāda laika vecāki uzspiež sievu ņemt. Kāpēc, prasa viņš. Vecāki saka: padomā, mēs vairs nebūsim, draugi būs izklīduši kur kurais, bet tad kad tu būsi uz nāves gultas, kas tev ūdens glāzi pados? tā nu viņš padodas un apprecas. Sieva burkšķ, bērnus grib, Kāpēc? Nu padomā, ja es ar būšu jau mirusi, tu gulēsi uz nāves gultas nevarīgs, kas tev ūdens glāzi pados? OK, pagādā bērnus. Dzīvo kādu laiku, bet tad neparedzēti ātri pienāk viņa kārta aizsaulei. Tā nu viņš tur guļ, vecāku, draugu, sievas un bērnu apņemts un šausmās saka: bet ziniet, dzert ta man nemaz negribas!"

reizēm notiek tādas lietas, ka nezini, vai smieties vai raudāt. pēdējā laikā kaut kā izvēlos 1. variantu, tas ir, smieties. patīkamāk tač`.

esmu sataisījusies uz Nefiltrēto Vintage festu, bet tagad lauzu galvu, kā lai atrisina galda jautājumu, jo ar abusu jau neaizvedīs, bet uz vietas dabūt nav kur. pff.

nesaprotu sevi, kur nu vēl citus. es gribu gulēt.

vakardienas balle ar kursabiedrenēm bija tieši tas, kas vajadzīgs.

es tā kā tāda pilsēta. ik mikli manī kāda ēka sabrūk, kaut kas izjūk, kaut kas pazūd, bet tajā pat laikā nāk klāt, tiek uzcelts kas jauns.

reizēm jau uznāk tā iekšējā, ēdošā morāle: man ir 25. un ko es daru? klasesbiedri/paralēlklasesbiedri ar augstskolu diplomiem kabatās, krutiem darbiem, auto un ceļojumiem mērās. ko daru es? kas esmu es? a, ziniet, var jau teikt, ka es pa galvu dabūjusi vai - kas ar mani, kas ar mani - pagājušā nedēļā sapratu, ka, johai, man tak ir priekšrocības, es tak daru to, kas man patīk, es eju virzienā, kas mani patiešām interesē, kamēr liela daļa saprot, ka savu papīru var likt uz nagliņas vai slaucīt ar to pakaļu, jo ekh, ātrumā ir izvēlēts ne tas ceļš.
un man ir foršs dēls, kurš aug acīm redzami, kuram jau veidojas, manuprāt, sakarīga gaume uz visu, kuram ir savs viedoklis par lietām un raksturs.
es garīgi attīstos. kā kādu laiku atpakaļ kāds cibiņš man teica: "dzīve nav sprints, dzīve ir maratons". es kā pa galvu dabūjusi saprotu, ka man tak viss ir kārtībā.
ha, ha, tas pilnmēness biežāk varētu pienākt tik tuvu zemei! :D

šis pavasaris nāk kaut kā īpaši nepanesami.