*** svētki ir zīda vērpējas un meitene aizmigusi pilsētas klēpī no plaukstām birst sadegušas lūgšanu grāmatas pelni domas valriekstu krāsā atgriežas pagātnē arvien tālāk un tālāk līdz viņa ir indiete ceļā uz templi japāniete kuras sapņos tumsu žņaudz rozā vīnstīgas un balti ziediņi vijas ap plaukstas locītavu un pirkstiem līdz viņa ir Jēzus tuksnesī un asinis uz pravieša ādas
saprāts ieplaisā lasot vēstules kuras viņa rakstīja vakar
ja tu neproti aizmirst tad atliek vienīgi tumsa melna čūska kuru tu pielūgsi tīsi ap kaklu kā šalli kā savu vienīgo šūpuļdziesmu no kuras baidīsies tik ļoti kā no laivas kas nes tevi arvien tuvāk putojošām krācēm kā smaržo āda un siltums kā skropstās dreb laiks un izmisums dzīvsudrabs izmisums
tev atliek vienīgi gaidīt kamēr visas gleznas kuras vērojot raudāji taps dzīvas līdz visi ārprāta sapņi kā stikla sniegpārsliņas nosnigs asām šķautnēm pārvērtīs tevi sarkanā tillā pilsētu un karstvīna pārdevēju ledus karalienē
kliedzienus ietrieksi sagūstītu garāmgājēju krūtīs kā apburtus dunčus māsa pilsēta acis slēps aiz pelēka auduma bet tu plaucēsi sarkanas puķes sarkanas vīnstīgas sirēnu balsīs ieaijās viņus sarkanā miegā asiņu plazma un nosprāguši gulbji skatlogos smīnēs
tev ir piecpadsmit minūtes pārlasīt vēstules kuras nosūtīji vakar