***
svētki ir zīda vērpējas un meitene aizmigusi pilsētas klēpī
no plaukstām birst sadegušas lūgšanu grāmatas pelni
domas valriekstu krāsā atgriežas pagātnē
arvien tālāk un tālāk
līdz viņa ir indiete ceļā uz templi
japāniete kuras sapņos tumsu žņaudz rozā vīnstīgas un
balti ziediņi vijas ap plaukstas locītavu un pirkstiem
līdz viņa ir Jēzus tuksnesī un asinis uz pravieša ādas

saprāts ieplaisā lasot vēstules kuras viņa rakstīja vakar

ja tu neproti aizmirst
tad atliek vienīgi tumsa melna čūska kuru tu pielūgsi
tīsi ap kaklu kā šalli kā savu vienīgo šūpuļdziesmu
no kuras baidīsies tik ļoti kā no laivas kas nes tevi
arvien tuvāk putojošām krācēm
kā smaržo āda un siltums kā skropstās dreb laiks
un
izmisums
dzīvsudrabs
izmisums

tev atliek vienīgi gaidīt kamēr visas gleznas
kuras vērojot raudāji taps dzīvas līdz visi ārprāta sapņi
kā stikla sniegpārsliņas nosnigs asām šķautnēm
pārvērtīs tevi sarkanā tillā pilsētu un
karstvīna pārdevēju ledus karalienē

kliedzienus ietrieksi sagūstītu garāmgājēju krūtīs
kā apburtus dunčus
māsa pilsēta acis slēps aiz pelēka auduma bet tu
plaucēsi sarkanas puķes sarkanas vīnstīgas sirēnu balsīs ieaijās viņus sarkanā miegā
asiņu plazma un nosprāguši gulbji skatlogos smīnēs

tev ir piecpadsmit minūtes pārlasīt vēstules kuras
nosūtīji vakar

tad iestāsies krēsla
tai pāri nogurums un sniegs