Slimais zēns.
Ieslēgts vīzijā,
ar mēli stīvu kā rags.

Viņš sēž, ar muguru pagriezts pret gleznu, kurā tēlota druva.
Apsaites apkārt žokļiem liek domāt par balzamēšanu.
Viņa brilles ir biezas kā ūdenslīdējam. Un viss ir
bez atbildes un tik piepešs kā kad telefons zvana tumsā.

Bet glezna aiz muguras. Tā ir ainava, kas dod mieru, kaut labība druvā ir zeltaina vētra.
Zilumzilas debesis un slīdoši mākoņi. Tur lejā, zeltainajos viļņos
zēģelē daži balti krekli: pļāvēji – nekrīt neviena ēna.

Viens vīrs stāv tālu prom laukā un, šķiet, raugās šurp.
Platmalu cepure aizēno viņa seju.
Viņš it kā raugās šurp, uz tumšo augumu istabā, varbūt kaut ko var līdzēt.
Nemanāmi glezna sāk paplašināties un atveras vaļā, aiz slimā
un nogrimušā. Dzirksteles sprēgā un dun. Katra vārpa ir iedegta, it kā lai uzmodinātu viņu!

Otrs – labībā – padod zīmi.

Viņš ir pienācis tuvāk.
Neviens to neredz.



Atdzej. Knuts Skujenieks

I

Šeit, kādā februāra vakarā es biju tuvu bojā ejai.
Mašīna atkalā sāniski nošļūca
pretējā ceļa joslā. Pretīmnākošās mašīnas –
viņu lukturi – nāca tuvāk un tuvāk.

Mans vārds, manas meitas, mans darbs
atdalījās, un klusot atpalika
aizvien tālāk iepakaļ. Es biju anonīms
kā puišelis skolas pagalmā, naidnieku ielenkts.

Pretīmnākošajiem bija spēcīgi uguņi.
Tie mani žilbināja, kamēr es griezu un griezu stūri
caurspīdīgajās šausmās, kas plūda kā olas baltums.
Sekundes auga – tajās varēja ietilpt –
tās kļuva tik lielas kā slimnīcas korpusi.

Bija tā, ka gandrīz varēju apstāties
un atvilkt elpu uz brīdi
pirms sadursmes.

Te uzradās atbalsts: vai nu palīdzīgs smilšu grauds,
vai brīnumains vēja brāziens. Mašīna pēkšņi atspērās
un žigli pārlīda šķērsām pār ceļu.
Ceļa stabs pašāvās augšā un sašķelts, - ass džinkstiens, -
aizlidoja prom tumsā.

Tad iestājās miers. Es joprojām sēdēju, iekārts siksnā,
un redzēju kādu nākam caur sniegputeni
palūkoties, kas no manis palicis pāri.

Atdzej. Knuts Skujenieks

It was 8 p.m. as the voice from the tape recorder announced:
“Five elements in organically divided form.
Here speaks Fluxus/Fluxus
Here speaks Fluxus/Fluxus
Now element 2 has climbed up to element 1
Now element 1 has climbed down to element 2…"
[repeat; repeat, etc.]
( ”-" )

šis te no Jaunā Ikara mani visspecīgāk pavilka:

Pirmo kanibālisko mielastu es neaizmirsīšu
nekad
tas notika karstā vasaras dienā
izgāju gaitenī mums tieši latīņu valoda bija
pats nezinu kā nolēmu skolotāja kabinetā
ienākt
ar mani vien kailkakla lija un sabozušies zvēri
kas atņirdza baltos zobus uz ģimnāzisti Elu
tā nomira manās rokās klusi šņukstot
muguru atspiedusi pret Āzijas karti
līdz pat dibenam izēdu viņas vaļējās krūtis
apēdu viņu visu
nozieguma vietā palika vien izbirušas krellītes
uz grīdas salauzta ķemmīte

Vispār mīlnieki visi ir cilvēkēdāji
palūdziet policijas iecirknī
ieskatīties melnajā hronikā
šausmas cik daudz jaunu cilvēku apēsts gada
laikā
aiz nelaimīgas mīlestības

Laiks, maita, ir apstājies!
Laiks ir apstājies, maita!
Tieši manī ar visām četrām
Baznīcu zvanus skaita.
Es zaudēju redzi mirkli pirms simtā baltā,
Uzliesmojums un basas pēdas,
Pusmiegā bikls čuksts:
"Laiks ir maita."

I. Gaile