"Schwarze Milch der Frühe wir trinken sie abends
wir trinken sie mittags und morgens wir trinken sie nachts
wir trinken und trinken
wir schaufeln ein Grab in den Lüften da liegt man nicht eng"

patiesībā jau nav vienprātības par to, kas un vai vispār kaut kas konkrēti ir domāts ar "agruma melno pienu", un es, turpinot savu anti-interpretācijas nostāju un uzstājot, ka, kur nav nepārprotamu atsauču, ir jāuzvar valodas un ritma skaistumam, domāju, ka to mierīgi var tulkot arī kā "rītausmas melno pienu", tas vienkārši ir daudzreiz skaistāk. lai vai ko nenozīmētu, šis vārdu salikums ir tāda kā poētiskā atslēga visam dzejolim, tam ir jābūt sirdī krītošam.
Savukārt "da liegt man nicht eng" gan ir nepārprotama norāde uz to, kā koncentrācijas nometnēs bija jāguļ - to visi zina. tur varēja gulēt tikai sāniski un ik pa 20 minūtēm visi reizē pamodās un griezās atkal uz otru sānu. to, manuprāt, var pateikt arī skaidrāk.

M.Čaklais:

"Melno agruma pienu mēs dzeram to vakarā
mēs dzeram to pusdienā rītā mēs dzeram to naktī
mēs dzeram mēs dzeram
mēs debešos rokam sev kapu tur gulēt būs ērti"

Es domāju, var arī tā:

"Rītausmas melnais piens to dzeram mēs vakarā
pusdienā rītā to dzeram mēs naktī
mēs dzeram mēs dzeram
mēs debešos rokam sev kapu tur gan beidzot
gulēt būs ērti"

Reizi vecā, labā vecmāmiņa
Bija mirusi un apglabāta.
Ilgi gulēja tā kapa bedrē,
Līdz tai apnika, - tā rakās laukā.

Garām gāja bērns, - teic vecmāmiņa:
«Atnes uguni man sasildīties,
Lai no uguns atmostos uz dzīvi!»
Bērns tai neklausīja, neatnesa, -
Vecā māmiņa no jauna mira.

Būtu toreiz bērns tai paklausījis,
Nesis uguni, ko sasildīties,
Nebūtu mums visiem tagad jāmirst:
Mūs gan apraktu, mēs raktos laukā,
Atkal atmostos no siltās uguns.
- Bet nu galīgi mums jāmirst tagad.

Paraxties ar lietus švīku, paraxties ar vēja
laismu tad, kad tavi pirxti līki, tad, kad tavi
vārdi sīki nespēj atdot putnam gaismu.

Vēl tu gana vilcināsi savus izšķirošos
soļus, ogles sev virs galvas krāsi, palixi par
bērza tāsi, kaisīsi aiz sevis oļus,

Tik un tā tev savi ceļi, grāvji, dūkstis, grambas,
cilpas jāizbrien, līdz kamēr smeļas mutē rāva,
melna mēle: tad tu paliksi par svilpi.

Lidos putns un tevi pūtīs. Jā, tu sevim darbu
lēmi: zvaigznes zudīs, nepazūdīs, taps par graudiem
tavās krūtīs, un tu sapratīsi zemi.

kas ir sakāms kas nepasakāms
kas ir pavadāms kas ir sveicams
tikai divpadsmitajā akā
ūdens neskaldīts neuzveicams

tikai kreisajā īkšķī kauc vilki
zvaigznes izģinst par zilām ēnām
tu šo pasauli nenovilki
tā ap rīkli savelkas lēnām

paceļ plaukstu kur zirgi auļo
tā kā skabargas ierauti šķēpi
pietrūkst tikai šķipsniņas sauļu
šajā Baltijas tējūdens ķēpā

http://boomp3.com/m/48c2142572bc/v-pludons-zodiaks-bohemiesa-dziesma


Lejā pie kājām man pilsēta urdz,
Krāsaini uguņi virmo un laistās,
Trokšņi vienveidīgā dūkoņā saistās,
Kamēr nāk rītausmas starpbrīdis garš,
Kamēr nāk rītausmas starpbrīdis garš.

Mēness, mans draudziņš gar logu man slīd,
Zvirbuļi, dūjas pie manis nāk iekšā,
Vasarā skaisti mirdz dārzi, un ziemā
Jumti kā sniegoti kalngali spīd,
Jumti kā sniegoti kalngali spīd.

Septītā stāvā ir miteklis mans,
Maziņa šauriņa jumtistabiņa.
Tomēr it omulīgs jūtos es viņā,
Kā citkārt, kad kalnā viens biju es gars.

Mākoņiem līdzi, kas aizlīgo, tur
Laižos es pasaules tālēs un brīvē,
Laime man spīd pašā dvēseles dzīlē,
Brīnišķas ainas, kas iztēlē bur,
Brīnišķas ainas, kas dvēselē bur.

Septītā stāvā ir miteklis mans,
Maziņa šauriņa jumtistabiņa.
Tomēr it omulīgs jūtos es viņā,
Kā citkārt, kad kalnā viens biju es gars.