Konstantins Kavafis (Κωνσταντίνος Π. Καβάφης, 1863-1933)

Sienas

Ir nekaunīgā, nežēlīgā tempā,
man apkārt augstas sienas celtas.

Aiz tām es sēžu bezcerīgs
un bezdomīgs – ak, liktens lēmētais;

es dižus darbus aiz tām būtu veicis,
ja nebijis tik izklaidīgs.

Nedzirdams dunēja celtnis,
Nemanot aizvērās durvis.

1910

Edvīns Zariņš
Kurtizāņu ugunskurs

http://www.youtube.com/watch?v=lOJTLcGVdJA&feature=related

Kur tavi smiekli, kur tavas asaras?
Pāri no visa nav palicis vairs nekas.
Pirkstos kūp cigarete, glāzē mirdz sarkanvīns,
Izkūst tie tavi sapņi kā parafīns.

Skaties pār telpu lēni kā dūmi krīt,
Nezini vēl kam mosties uz pleca rīt.
Sēdi pie tukša galda - gaidi, kurš pienāks klāt,
Bet varēja būt arī viss kādreiz savādāk...

Tavās acīs dziestot kvēl
kurtizāņu ugunskurs
Un tev sevis mazliet žēl,
Ka šīs liesmas vairs nevienu nenoburs.

Vīst visi ziedi - vītīsi tu tiem līdz.
Pienāk reiz brīdis, kad parafīns vairs nepalīdz.
Citai būs tavā vietā glāzē liets sarkanvīns,
Salkani dvesmos kūstošais parafīns.

Tavās acīs dziestot kvēl
kurtizāņu ugunskurs
Un tev sevis mazliet žēl,
Ka šīs liesmas vairs nevienu nenoburs.

esmu piederīgs tai retajai
latviešu vīriešu paaudzei
kurai izdevies izvairīties no kara
kuram ir liela iespēja
nomirt no kādas slimības
savā veca cilvēka gultā
ar dzeltenām urīnpuķēm
uz izgulēta matrača
bezcerībā pievērtām acīm
veļot nesakarīgus teikumus
tā bez šaubām
ir veiksme

Konstantins Kavafis (Κωνσταντίνος Π. Καβάφης, 1863-1933)

Che fece... il gran rifiuto

Dažiem cilvēkiem pienāk diena,
kad jāteic lielais Jā vai lielais Nē.
Un uzreiz parādās tas, kam uz lūpām
jau ir Jā, un, to pateikdams, viņš

spodrina savu godu un pārliecību.
Bet noliedzējs nenožēlo. Otrreiz taujāts,
viņš atbildētu to pašu. Un tomēr tas Nē -
vienīgais pareizais - dzen viņa dzīvi postā.

1901

Dzejnieks Ņujorkā [Fragments]
Federiko Garsija Lorka

--
Naktij ir plaisa un rāmas marmora salamandras.
Amerikāņu meitenes nēsā savos vēderos bērnus un naudu,
un zēni noģībst pie laiskuma krusta.

Tie ir viņi.
Tie, kuri dzer sudraba viskiju vulkāniem blakus
un uzkož siržu gabaliņus ledainos lāču kalnos.

Šajā naktī Hārlemas karalis ar viscietāko karoti
izplēsa acis krokodiliem
un mērkaķiem sita pa dibeniem.
Ar karoti.
Melnie raudāja apjukuši
starp lietussargiem un zelta saulēm,
mulāti staipīja gumijas, alkdami klāt tikt ķermenim baltam,
un vējš migloja spoguļstiklus
un dejotājiem plosīja vēnas.

Melnie, melnie, melnie, melnie.

Nav asinij vārtu jūsu naktī, apmestā augšpēdus.
Nav sārtuma. Nikna asins zem ādas
dzīvo nažu dzeloņos un ainavu krūtīs
lejpus Vēža zvaigznāja knaiblēm un irbuleņceriem.

Asins, kas pa tūkstoš ceļiem meklē nopūderētu nāvi
un nardes pelnus,
stingu debesu slīpni, kur planētu saimes
pa pludmalēm ripo līdz ar pamestām mantām.

Asins, kas rāmi ar acu kaktiņiem raugās,
izspiež no irbulenēm pazemes nektāru.
Asins, kas oksidē pavirša pasāta pēdas
un sašķaida tauriņus logu stiklos.

Tā ir asins, kura nāk, kura vēl nāks
pa jumtiem un terasēm, no visām malām
sadedzināt blondo sieviešu hlorofilu,
vaidēt gultu piekājēs pie mutesbļodu bezmiega
un zvaigņoties tabakainā un bāli dzeltenā ausmā.

Jābēg,
jābēg pa ielu krustiem un jāieslēdzas beidzamos stāvos,
jo meža kaulusmadzenes spiežas caur plaisām,
lai atstātu jūsu miesā viegliņu tumsas nospiedumu
un izbalējuša cimda un ķīmiskas rozes neīstās skumjas.

(1929-1930)

Atdzejojis Knuts Skujenieks.