4

Marija, ielaid! Ielaid! Ielaid!
Es nevaru vairs
uz ielām!

Negribi? Smaidi?

Gaidi,
ka iekritīs vaigi un sačervelēsies
un ka, gar visām novadējies, glums un glodīgs,
es atnākšu
un mana bezzobu mute čaukstinot vērsies:
"Cik es šodien beidzot esmu
aprīnojami godīgs."

( ... tālāk ... )

Ei, jūs! Debesis!
Es eju!
Noņemiet cepuri!
Nedzird.
Kurli.
Gausi.

Pasaule guļ,
nolikusi uz ķepas
zvaigžņu ērcēm pilno ausi.

(1914-1915)

3

Ak, kāpēc
un no kurienes jautrībā gaišajā
šī dūre
netīrā, atvēztā!

Labāk tā: ja izmisums,
ja jums kas pasaulē kaiš šajā,
lai tad jūs trakonams atpesta!

Un -
kā drednautam grimstot,
caur bezelpas spazmām un traci
ļaudis laužas pie lūkas klāt -
tā caur savu
līdz kliedzienam izplēsto aci
līda Burļuks, zaudējis prātu.
Nobrāžot izraudātos plakstus līdz baigumam,
izlien,
pieceļas.
No visa šī baiguma
līdz asinīm izraudāti plaksti abi,
un no tik trekna cilvēka negaidītā maigumā
teic:
"Labi!"

( ... tālāk ... )

2

Jūs slaviniet mani!
Es neesmu tas,
kas der šīszemes lielo kompānijā.
Pāri visam, kas padarīts,
ir mans "nekas".
Nihil!
Es grāmatas nelasu!
Klijas!

Es domāju agrāk -
top grāmatas tā kā tāds pantiņš,
atnāk dzejnieks,
paver muti mazliet
un tūliņ sāk dziedāt kā tāds iedvesmojies antiņš.
un grāmata gatava: lūdzu, paņemiet!
Bet, izrādās, -
pirms dziesma triec savu pīķi,
tā ilgi rūgst un puto kā alus kublā
vai klusu plivinās gļotainā dīķī
kā iztēles stulbā vobla.
( ... tālāk ... )

1

Jūs domājat - te murgo malārija?

Bet bija.
Tas bija Odesā.

"Būšu četros," teica Marija.

Astoņi.
Deviņi.
Desmit.

Atrauj vakaru no logiem un šausmu ellē triec
decembrīga pusnakts.
Aprij.

Šaušalīgi
aiz muguras zviedz
kandelabri.

Mani neviens nepazītu pašlaik:
nervu kamolā koloss
sten, raustās, lokās.
Ko gan šitādam bluķim vajag?
Bet, redzi, vajag.
Mokas.

Un redzi, ka nelīdz -
vai tev ir bronzas ribas,
vai sirds no tērauda, auksti baiga.
Naktī nemierā savu zvanu gribas
paslēpt kaut kur mīkstā,
sievišķi maigā.

Un, lūk,
tāds milzīgs
sagumstu rūtī
un ar pieri kausēju loga stiklu.
Atnāks vai neatnāks mīlestība krūtīs?
Un kāda -
liela vai maza, bikla?

( ... tālāk ... )

Vārdu un skaitļu apdegušie ķēniņi mokās
un izbēg no galvaskausa
kā bērni no uguns panikā.
Tā savās šausmās
svieda debesīs degošās rokas
Luzitānija.

Drebelīgie ļaudis
dzīvokļu klusumā smukā
mani šonakt sauks par naidekli un nīsteni.
Pēdējais kliedziens, -
tu kaut
to, ko es ciešu, simt gados izsteni!

PROLOGS

Jūsu domu,
kas atgūlusies smadzenēs atšķaidītajās
kā uz nospeķotas kušetes sulainis trekns
es kaitinu ar sirds asiņainajām lupatām,
un jūsu domām glītajām
es cauri cauriņirgājos, nelietīgs un vārdos lekns

Manai dvēselei nav vēl neviena sirma mata,
un večukaina maiguma nav tajā!
Divdesmitgadīgs, jauns un skaists pēc skata
es eju pasaulē, manu balsu pērkoņu grautajā.

Maigie!
Jūsu mīlestību vijoļu balsīs es jūtu.
Rupjeļa mīlestību savā rupjībā bungas izdārd.
Bet neviens no jums nevar, kā es,
sevi izgriezt uz āru, lai jūs būtu
viena vienīga mute, kas pasauli nolād un krista.

Nāciet un mācieties -
jūs, kas krepdešīna skavās,
priekšzīmīgā priekšnieka kundze, kam ar eņģeļiem labi sapas.
Jūs, kas pārlapojat un šķirstāt lūpas savas
kā ķēkša pavāru grāmatas lapas.

Gribat -
es kļūšu no jūsu miesas bezprātīgs!
Gribat -
tad skatiet un brīnieties:
es varu kļūt arī tik nevainojami maigs un mīksts,
mākonis biksēs, ne vīrietis.

Ka ir ziedoša Nica, netic mani prāti!
Caur mani atkal kļūs cildeni kā dievi un dievietes
vīrieši, kā slimnīcas pievāļāti,
un kā sakāmvārdi nodzīvotas sievietes.


ar šo uzsākam majakovska poēmas "mākonis biksēs" priekšlasījumu Ziedoņa atdzejā. katru dienu izskatīsim vienu daļu, un apakšā diskutēsim par to, ko autors ar to ir domājis (joks).