3

Ak, kāpēc
un no kurienes jautrībā gaišajā
šī dūre
netīrā, atvēztā!

Labāk tā: ja izmisums,
ja jums kas pasaulē kaiš šajā,
lai tad jūs trakonams atpesta!

Un -
kā drednautam grimstot,
caur bezelpas spazmām un traci
ļaudis laužas pie lūkas klāt -
tā caur savu
līdz kliedzienam izplēsto aci
līda Burļuks, zaudējis prātu.
Nobrāžot izraudātos plakstus līdz baigumam,
izlien,
pieceļas.
No visa šī baiguma
līdz asinīm izraudāti plaksti abi,
un no tik trekna cilvēka negaidītā maigumā
teic:
"Labi!"


Labi, kad dvēsele dzeltenā jakā
paslēpta
un kad grūti nav
vēl uz ešafota asins smakā
izkliegt:
"Dzeriet - kakao "Van-Hutens*"!"

Un šo sekundi
bengālisko, skaļo,
es nemainītu
ne pret kādiem mirkļiem
tizliem...

Bet no cigāru dūmiem,
kā liķieru glāzīte zaļa,
Severjaņina nodzertā seja izlien.

Ko jūs dēvējat sevi plātībā lielā
par dzejnieku savā čiepstošā manierē!
Šodien,
kad vajag
pasaulei pauri ielauzt
ar akmeņiem
un ar španeriem!

Jūs,
kam galvā tikai viena doma stāvēja -
"lai eleganti būtu dejojis, dzēris un ēdis" -
skatieties, kā sev laiku kavēju
es -
laukumu suteners,
kāršu blēdis.

No jums,
kas mīlas asarās mirkst,
simt gadiem mirkst asaru sūneklī,
aiziešu es,
lepns kā zirgs,
ar sauli acī kā monokli.

Tāds neticami grezns
es nākšu smaidīt te,
es mīlēšu, celšu un bradāšu
un sev priekšā saitītē
Napoleonu kā mopsi vadāšu.

Zeme kā sieviete nogulsies,
miesu izrādīs, atdoties gribot;
atdzīvosies lietas un dies,
un man apkārt glaimojot čiepstēs:
"Tibu, tibu, tibu!"

Pēkšņi
mākoņi
lietū un krusā
sāka trakot un plandīties ļoti.
Likās - sacelšanos uzsāk
balti strādnieki saniknoti.

Zvērīgs pērkons ielēca mākoņu lejā,
izšņauca uguni viņa milzīgā nāss nenorimusī,
un uz mirkli sašķobījās debess seja
skarbā dzelzs Bismarka grimasē.
Un kaut kas tāds, sapinies mākoņu tīklos,
pret kafejnīcu izstiepa rokas -
it kā maigi, it kā lielgabalu rīkles,
it kā sievišķīgi,
it kā prieku,
it kā mokas.

Jūs domājat -
tā ir maigā saulīte,
kas paplikšķinās vaidziņu kafē?
Nē, tur paliks tikai balti kauli -
tur šaus buntavniekus ģenerālis Galifē.

Staiguļi, rokas no kabatām laukā!
Nazi vai akmeni, vai bumbu dūrē!
Un, ja nu roku nav kādam,
lai - ar pieri mūrī!

Nāvēt izbadējušiņie,
nosvīdušiņie
padevīdziņie,
raduši netīrībiņā blusainā pērties!

Nāciet!
Mūsu darbdienas sīciņās
asinssvētkos vērtīsim!

Lai zeme atceras, ka mūsu dvēsele ir dziļāka.
Lai atceras,
kad pār to mūsu dunči noviz,
zeme, šī aptaukojusies mīļākā,
ko Rotšilds izdzīvojis.

Lai cīņu kanonādē karogi plaukst tā,
kā jau pa katriem kārtīgiem svētku priekiem!
Celieties, lukturu stabi, augstāk
ar asiņainiem līķiem, spīķeru īpašniekiem!

Izlamājos,
izlūdzos,
griezu rīkles, ka gārdz,
duncis gaidīja,
lai ribās triec.

Debesīs, kā marseljēze sarkani sārts,
drebēja, sprāgstot nost, riets.

Jau ārprāts.

Nav vērts. Nav ko.

Atnāks nakts.
Pārkodīs.
Norīs.

Redziet -
debess atkal jūdaso:
atkal redzams ar nodevību apšļakstīts zvaigžņu koris.

Atnāca.
Dzīro kā Mamajs
ar savu pakaļu pilsētai uzsēdies.
Nepārlauzīs skatiens rāmais
nakti, Azefa** melno.
Klusēsim?

Sabožos. Iesviežu sevi traktiera kaktā.
Dvēselē un uz galdauta vīna pēdas.
Un ieraugu:
divas acis kā ugunskuri naktī
Dievmātes acis sirdī ēdas.

Kāpēc tev pēc šablona nosmiņķēta
aplaimot ar savu mirdzumu traktieri kāro!
Kā vienmēr -
tu neredzi Golgātas gājēju svēto,
bet skaties uz Vāravu.***

Mana seja nav jaukāka.
Šai putrā, kas cilvēces vārdu nes,
varbūt par spīti es savu seju
līdzīgu citām vēlos.
Bet var būt, ka es,
tieši es,
esmu skaistākais tavos dēlos.

Dzen ātrāk laiku!
Tiem, kas sapelē gļēvi,
sūti ātrāk vecuma nāvēkli!
Un lai bērni, vēl nepieauguši,
jau zēni kļūst - tēvi
un meitenes - stāvoklī.

Un, tikko piedzimstot, apaudzē tos
kā gudrus priesterus - sirmu bārdu!
Tad atnāks laiks,
kad viņi, bērnus kristot, tiem dos
manu dzejoļu vārdus!

Angliju un mašīnas dienās šajās
es apdziedu, sava laika dzītais.
Bet varbūt evaņģēlijā visprastākajā
es esmu apustulis trīspadsmitais.

Un, kad mana derdzīgā balss
atstāj logus izsistus
un kad gribas no manis aizbēgt nostāk,
varbūt pa to laiku Jēzus Kristus
manas dvēseles neaizmirstules osta.

____________________
*Majakovskis šeit domājis tālaika avīzēs plaši aprakstītu faktu, kad kāds uz nāvi notiesātais piekritis soda izpildīšanas brīdī izkliegt "Dzeriet van Hutena kakao!" Par šo reklāmu van Hutena firma bija apsolījusi lielu naudas balvu notiesātā ģimenei.
** Azefs - provokators no eseru pagrīdes. Viņa vārds bija kļuvis par nodevības simbolu.
*** T.i. Barabu