2

Jūs slaviniet mani!
Es neesmu tas,
kas der šīszemes lielo kompānijā.
Pāri visam, kas padarīts,
ir mans "nekas".
Nihil!
Es grāmatas nelasu!
Klijas!

Es domāju agrāk -
top grāmatas tā kā tāds pantiņš,
atnāk dzejnieks,
paver muti mazliet
un tūliņ sāk dziedāt kā tāds iedvesmojies antiņš.
un grāmata gatava: lūdzu, paņemiet!
Bet, izrādās, -
pirms dziesma triec savu pīķi,
tā ilgi rūgst un puto kā alus kublā
vai klusu plivinās gļotainā dīķī
kā iztēles stulbā vobla.

Un, kamēr no atskaņām darināts tiek,
no lakstīgalām un mīlām kaut kāds dzeramais,
ielai pašai nav vārdu, ko kliegt.
iela nerunā.

Mēs celsim Babilonijas torņus, kā agrāk,
atkal pāri visam, kas iet bojā,
bet, redziet, - dievs pilsētas sagrauj,
vien tikai valodas saputrojot.

Ielai mokas kā vēderā pirdiens aizturēts,
kliedziens kā miets, rīklē iedzīts, stājas.
Rīklē trekni takši stāvus slejas un rēc
un līnijdroškas vājas.
Krūtis izmīdītas kā dēlis,
kā no diloņa.

Ciešanas.

Iela smok. Ielā nav telpas.
Un tomēr -
kad nu beidzot
izklepoja laukumā visu šo spiešanos
un atvēra muti pēc elpas,

varēja domāt: dievs apzagts un apvainots nāk
beidzot tiesāt un beidzot taisnību mērīt,
bet iela piesēdās, ieaurojās, cik māk:
"Ejam pierīties!"

Drīz pilsētu uzacis draudīgo grimētas būs
ar Krupu un Krupiņu
fabrikām bez skaita
bet cilvēkiem mutē vārdu līķīši pūst,
tikai divi dzīvi un barojas -
"borščs"
un vēl kāds tur,
laikam - "maita".

Dzejnieki,
izmirkuši raudās un šņukstos
bēg no ielas, jauc savas pinkas un prasa:
"Kā ar šiem diviem
apdziedāt jaunkundzes,
un mīlestību,
un ziediņus rasā?"

Bet aiz dzejniekiem -
tūkstoši no ielas:
studenti,
prostitūtas,
par kurām rasts smieties.

Kungi!
Stāviet!
Nedzeriet viņu mieles!
Ubagot neiedrošinieties!

Mums, tādiem brašiem,
kam soļi kā bulta,
nevajag klausīt -
viņus vajag saplēst mums,
viņus, kas piezīšas katrai divvietīgai gultai
kā bezmaksas pielikums.

Vai mums viņiem jāprasa
"Palīdzi man!"?
Vai mēs lūgsim tiem himnas un oratorijas?
Mēs paši esam degoša himna, kas skan
fabriku troksnī un laboratorijās.

Un kas man Fausts.
kura ugunis skrien
kā raķetes pa Mefistofeļa ellēm un smēdēm!
Es zinu -
pat zābaka nagla vien
man ir trakāka nekā fantāzija Gētem!

Mans vārds
miesu atjauno
atdzemdē garu
Es,
varenais,
es,
zeltmutīgais.
Es saku: tomēr
par visu, ko daru,
ir vērtīgāks katrs dzīvības puteklis sīkais!

Klausieties!
Sludina
stenot savā dzejā
šodienas kliedzrīklis Zaratustra!
Mēs,
kam kā izgulēti palagi sejas
un kam lūpas atkarājas kā lustras,
mēs, katordznieki
no pilsētas šīs,
zelts un dubļi kur dzemdē spitālību, -
mēs tīrāki
nekā venēciešu kristāls tīrs!
Un par saules zibu
mēs tīrāki!

Un nospļauties,
ka Homēra vai Ovīdija varoņi mūs
pārspēj skaistumā, ne tādi kā mēs -
ar sodrēju baku rētām.
Es zinu - saule bāla kļūst
mūsu dvēseļu mirdzumā svētā!

Un mums vai no laika žēlastību izlūgt?
Mūsu muskuļi - par lūgšanām pareizāki!
Mēs -
katrs -
turam grožos pasauli tizlo
un pasaulei iemauktus uzlikt mākam!

Lai to pateiktu,
es kāpu auditoriju Golgātā uzstāties, -
Petrogradā, Maskavā, Odesā, - kāpu,
un visi kliedza:
"Krustā!
Sit viņu krustā!"
Un manu asiņu slāpa.

Bet asinīs man
viņu sāpes dun,
kaut viņi mani sita un nedeva maizi.

Vai esat redzējuši, kā suns
sitēja roku laiza?
Es,
par ko šodien tikai smieties māk,
es,
kā jēla anekdote visiem zobos smērēts.
redzu, kā pār laika kalniem nāk
tas, ko neviens vēl neredz.

Kur ļaužu redzība beigsies un īsredzība sāksies.
kā galva orai, kuras vārds ir bads.
ar revolūcijas ērkšķu kroni nāks,
brāzīs sešpadsmitais gads.

Bet es pie jums nāku - tā vēstnesis,
es esmu sāpes - savas un citu,
un katrā asarā, kas jums pār vaigu ris,
es sevi krustā situ.
Nu jau piedot vairs nedrīkst nenieka.
Nost maigumu! Sirdī naidu rūgstošu!
Tiesa, tas ir simtreiz grūtāk kā iekarot
Bastīliju tūkstošu tūkstošus.

Un, kad jūs to, saucot par dumpi,
izsludināsiet ielās
un gaidīsit.
kā pestītāju gaidot,
es jums dvēseli izvilkšu,
sabradāšu - lai lielāka! -
un kā karogu atdošu
asinīs un naidā.