10/1/10 10:51 am
mīļie draugi,
lai beigtu maldīties savos interneta komunikācijas slāņos un beigās ne šis, ne tas, turpmāk šis ziņojumu dēlis ir pieejams tikai tā saucamajiem Cibas draugiem.
Īstā ballīte tagad notiek
martakrivade.wordpress.com un
twitterī šmiterī (komentāros mīļi aicināti pieteikties, kas vēlas turpmāk šo vietni lasīt un nav vēl man piefrendoti, bet lūdzu, neapvainojieties, ja tomēr to neizdaru.)
9/18/10 11:34 am - manas mīļākās lietas
riteni, mašīna un vakardienas kleitiņa, paldies, ka jūs man esiet.
9/6/10 06:29 pm
nevarēju saprast, kas te tik labi smaržo. izrādās - es!
9/5/10 06:04 pm
es jau saprotu, ka tagad ir stilīgi dirst par Ķīli, bet viņš tādos gudros vārdos ir pateicis to, ar kādu domu es dzīvoju arvien intensīvāk jau kādu labu gadu.
(no RL intervijas, bolds mans)
RL: Kas vēl bez gatavības sadarboties, tavuprāt, raksturo pilsoni?
Ķīlis: ES domāju, ka nehierarhiska domāšana, nehierarhiska virzība. Ka tu nedomā, ka problēmas jārisina, deliģējot tās hierarhiskiem līmeņiem. Tas ir diezgan būtisks tikums - uzskatīt, ka tu principā visu vari atrisināt horizontālā līmenī, sadarbībā ar citiem indivīdiem.
9/1/10 02:29 pm
bet nu labi, smieklīgi bija, kad no rīta pamodos un atcerējos, ka sapņos Ronis bija aprecējies ar kaut kādu krievu, kurš "neprata nevienu vārdu latviešu valodā"(tas ir tāds manā ģimenē folklorizējies teiciens/nezinu, iespējams, ienākšana manā sapnī kaut kā saistīta ar tuvojošām vēlēšanām). krievs bija iespaidīgs - īsts smuks urļiks ar biezām melnām uzacīm, skūtu galvu un muskuļotu augumu.
8/29/10 10:25 pm
vienvārdsakot, tā viņi abi tur sēdēja šovakar pilnīgā haosā, no galda nokrita un uz grīdas sašķīda pārgatavojies arbūzs, bet apkārt strāvoja tāda laba un mājīga gaisotne.
7/26/10 07:26 pm
bet, galvenais tomēr ir tas, ka sestdienas naktī tika atklāta kailpelde Kīšezerā. es nezinu, kāpēc cilvēki sevi ģērbj. vienīgais izskaidrojums - auksti. bet pārējā laikā?
7/15/10 12:00 am
ja man būtu jānosauc tās lietas, kas ir par manu šodienas sievieti, tad tā ir anete (
http://www.myspace.com/anetelv ), nopirku skropstu tušu voljum miljon lašes (par ko izlasīju žurnālā un kurai bija jūlijā solīta iepazīšanās cena 6,99 vai 7,99, pohuj cik precīzi, jo drogās tāpat maksāja 10,90), dzīve plikam dzīvoklī, aukstās zupas ēšana uz palodzes, klavieres, vecā dzintara nagulaka atjaukta ar acetonu un uzlakota kā pienākas un vēl viena patīkama lieta, ko es nestāstīšu, jo neklājas
7/1/10 12:03 pm
ir ir tādas lietas, kad piemēram ar pliku dibenu no rīta samiegojies iesēdies kaķa vēmienā
6/16/10 08:12 pm
devos uz Ingas Ābeles grāmatas atklāšanu, kur satiku arī savu pamatskolas klases audzinātāju. Kopīgi gājām mājās, diemžēl bija jāatskās uzvilk cigareti ar ārā stāvošajiem Vērdiņu, Gaili, Annušku u.c., jo lepni teicu, ka nedrīkstu - iepazīstieties - mana mamma un mana skolotāja, viņas man neļauj. Tad nopirku lēdijas čaterlejas mīļākos angļu valodā (kārtējo izmisīgā vēlme iemācīties šo sarunvalodu), uz krustojuma mamma atdeva makaronus ar gaļu,ko bija man vedusi no Juglas (tāpēc pasākumā man neļāva ēst siera bulciņas). Atnācu mājās, šeit meistars izārdījis virtuvi un istabu, dzeru sarkanvīnu un ēdu tos makaronus un domāju. ko tagad darīt.
un vēl, zinājāt, ka dusmas krājas žoklī? man jau bija tādas aizdomas, patiešām, klusas. un tā arī, kā izrādās, ira. I mean, brīdī, akd beigšu uz sevi dusmoties un pieņemšu tādu, kāda esmu, varbūt man pat varētu izmainīties sejas forma? Thanks God!!!!
6/12/10 11:29 am
kaunīgi atzīšos, ka tāpat, kā nemāku atgūt enerģiju pie jūras (mežā man veicas nedaudz labāk), man arī neinteresē interjera dizains. lai gan man šausmīgi patīk forši iekārtotas mājas un dzīvokļi, man ir ļoti svarīga telpa, kurā uzturos un man pašai tā diezgan iedomīgi šķiet, ka man ir laba gaume un izpratni apr dzīvojamās platības skaistumu, PAŠAI man vispār negribās nodarboties ar kaut kādu interjera dizainu. šobrīd tas ir aktuāli, jo jāpārvācas no vienas istabas uz otru un tajā otrajā ir gaišizilas sienas, noplēstas tapetes un ar suņa ķepām nopēdotas sienas. to kaut kā vajadzētu pārlīmēt, likvidēt, pārkrāsot, iekārtot istabu tā, lai es tajā justos ērti, BET MAN DRAUSMĪGI NEGRIBAS AR TO ŅEMTIES un man bail, ka es tur beigās tā arī iebīdīšu savu gultiņu, jutīsos ne pārāk mājīgi, bet nodzīvošu visu atlikušo mūžu.
upd. un ne jau, ka es nesaprotu vai nezinu, ka var jautāt palīdzību kādam draugam, paziņam vai vienkārši spējīgam cilvēkam, lai palīdz. bet saprotiet, tā atkal ir ņemšanās. Tad jau labāk visu dienu sēdēt kafejnīcā un lasīt grāmatu. Iedomājieties, kas par slinkumu!!!!
6/10/10 09:58 am
lielākoties man klipi nepatīk. un ir ļoti reti tādi gadījumi, kad dziesma iepatīkas tikai pēc klipa. ja godīgi, pat neatceros šādu gadījumu. Bet vakar man nejauši sastapts cilvēks atsūtīja šādu
http://www.youtube.com/watch?v=fb9qoEHLgVo&feature=player_embedded un te nu jāsaka, ka dziesma pie manis nāk tikai pamazām, kamēr klips man liekas absolūti ģeniāls
6/5/10 08:16 pm - par noslēpumiem
tas notiek ļoti reti, pārsvarā jau tie bija bērnībā. bet tagad, kopš vakarnakts, man atkal ir kaut kas tāds, ko sauc par noslēpumu. un ko nedrīkst teikt nevienam nevienam nevienam.
un tagad, pēc ilgiem gadiem, es atkal atceros to brīnišķīgo sajūtu, kas tevi pārņem, kad notiek neticami burvīgas, līdz sāpīgumam smieklīgas lietas. un par tām tu nedrīksti un pat negribi stāstīt nevienam. kaut kas, kas pieder tikai tev.
bērnībā gan reizēm noslēpumus glabāja un tad kādā brīdī notika barterdarījums - mans noslēpums pret tavējo. bet atceroties, cik lielu vilšanos man parasti sagādāja citu bērnu noslēpumi (vai nu nebija nekas īpašs, vai kas tāds, kas mani sāpināja un es redzēju, ka arī citus mani noslēpumi pārsvarā sāpināja vai nelikās nekas īpašs), es jums nekādus barterus nepiedāvāšu.
jebkurā gadījumā, noslēpumam par godu esmu pat iegādājusies baltvīnu, ko šovakar ar draudzeni malkošu kumelīšu un raspodiņu smaržu ieskauta.
5/31/10 06:32 pm
Lūdzu, kāpēc reiz, ja ar mani jānotiek acīmredzamajam neticamajam, uz galvas nevar uzgāzties tas sūdu spainis vienā piegājienā nevis pa pilītei tecināties virsū ik dienas.
5/29/10 12:44 pm
man ļoti patīk vēstules. kad mācījos Vācijā, saņēmu kaudzēm. Kad nācu no skolas mājās, starp otro un trešo stāvu ģimenes tēvs-bezdarbnieks man vienmēr bija atstājis šodienas vēstules. saņēmu tās teju katru dienu, pat pa 5-6 kopā. ģimenes meita uz mani bija greizsirdīga par vēstulēm, jo teica, ka tad, kad viņa dzīvoja Latvijā, no Vācijas tik daudz vēstuļu nesaņēma. Tas nozīmēja, ka mani vairāk mīl laikam. Viņa bija arī dusmīga uz savu patēvu (ģimenes tēvu) bezdarbnieku, jo viņš šīs vēstules man nolika. blakus saldumu traukam, tātad starp mājas otro un trešo stāvu.visas vēstules no tā laika esmu noglabājusi divos maisos un kopā ar dienasgrāmatām noslēpusi laukos. es vairs neatceros kur, bet varbūt tas nav tik slikti, jo man par to gadu ir sūdīgas atmiņas un ko nu tur slēpt - kā no psiholoģijas mācībgrāmatas, visu to noslēpu no acīm, lai nekad to vairs neatcerētos. bet vēstules bija aptiešām kolorītas - ar zīmējumiem, klātpievienotām cigaretēm un prezervatīviem,rakstītas kopā pa diviem un trim cilvēkiem, uzticētas privātās dzīves sīkumi, ko pusaudžu vecumā cilvēkiem parasti grūti atklāt vārdos un saviem klātesošajiem, sīki pārstāstīti tusiņi, kuros arī man būtu bijis jāpiedalās, dzīves pamācības un uzmundrinājumi no vecākiem cilvēkiem. Toreiz vienu dienu nedēļā veltīju tikai vēstuļu rakstīšanai un lielākā daļa doičmarkās izsniegtā kabatasnaudas aizgāja plānotos aplokšņu un pastmarku pirkumos
vēstules es saņēmu arī mācoties Spānijā, bet tās jau bija elektroniskas vēstules. Jau krietni mazāk, bet toties kāda asprātība!
Tagad es nesaņemu nevienu vēstuli. izņemot darba un lietu kārtošanas vēstules, tāds par dzīvi pie manis vairs nenonāk. Es zinu, ka daži no jums gan saņem un man drusku skauž. Vēstules mani iedvesmo dzīvei. Reizēm saņemu vēstules no mammas, piemēram šorīt (viņa vakar bija laukos):
"Satikos ari ar Ingu un Gunaru, Dari un Kapri. Tie abi tagad viena lieluma.
Atnaca arī Vija ar Argo un Rondu. Šitie abi drausmīgi mīļi. Viņi tā grib, lai viņus mīlē un glauda. Argo ienāk mājā apsēžas un pimpīts iznāk laukā. Prasu Vijai, kāpēc tā. Viņa saka, no apmierinājuma. Viņš ļoti laimīgs, ka ļauj ienākt mājā, ka pamīļo."
5/26/10 07:28 pm
pēkšņi sapratu, ka
http://klab.lv/users/psihs/ ir Edijs Majors
5/26/10 05:15 pm
gāju un atradu tieši tādu vietu
kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu
tur arī stāvu – raudu un raudu
kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu
šis diemžēl nav tas lielākais teksts no jaunā Dimitera, bet šī līdz šim jaunajā alb. ir mana mīļākā dziesma.nu, pēc melodijas, kā saka
5/18/10 01:07 pm
lai tas neizklausītos pēc lielīšanās, man būtu jāuzskaita arī visi tie gadījumi, kad aizgriezos un pakļāvos savam "autopilotam". par to puisi, kurš man vēlu vakarā lūdza latu autobusam (drošvien pēdējajam tajā vakarā) biļetei un kurš tiešām nebija ne dzērājs, ne narkomāns, drīzāk tāds, kas nāca no treniņa un bija pārrēķinājies un netīšām maķītī nopircis lielo kolu, lai gan sanāca tikai friškas.
domājiet, es atceros vēl kaut ko? ne sūda, visu mana sirdsapziņa ir norakusi dziļākajā krāterī
5/18/10 12:17 pm
Es reizēm pret sevi cīnos. Tā vienu vakaru izkāpu no mašīnas pagaidīt pie veikala „Maxima” iekšā devušos draugus, lai vienatnē pavērtos zilā vakarā, pasmaržotu Mārupes ievas, paklausītos putniņos un klusu apcerētu mūžību. Stāvu, tīksminos par vakaru, līdz ap stūri gar ielu man blakus nogāzelējas dzērājiņš. Brūnā brezenta jakā, no netīrumiem spīdīgās biksēs, nu jūs jau zināt, kādi viņi ir - stipri dvakojoši un vēl stiprāk apreibuši. Vārds „apreibis” šeit tiešām derēs labāk par „piedzēries” – vīriņš rādījās ļoti nestabils un sareibis, pats gluži pārsteigts par spējo reibumu, kas sagādājusi nekontrolētu un ātru pasaules griešanos ap viņu. Vēl pēdējā izmisumā sparīgi savicinās un nogrābstās ar rokām pa gaisu, cenzdamies satvert to, kas pirms mirkļa griezās gar viņa acīm, bet nu jau izrādījies vien tukšs gaiss, un tad ar lielu būkšķi krīt, atsitas pret kādas mašīnas balto bamperu un paliek tur guļam. Klusums. Guļ un brīnās, tad cenšas atkal pietverties ar rokām tam-kaut-kam-nekam un atšļūk atpakaļ. Plāta muti, bola acis un ir ļoti izbrīnīts par radušos situāciju. Acīmredzot kādā brīdī ātrajā pasaules karuselī gar vīriņa acīm uz balta ponija aizzibu arī es un viņš stiepj roku citā – tukšā virzienā un lūdz „Ģevuška..”. Skaidrs, ka grib, lai es palīdzu piecelties. Man ir riebīgi – piedzēries, iespējams, netīrs, gan jau kaut kāds nosiekalojies, fui, un es tagad ar saviem sīkajiem parametriem vēl iešu stutēt augšā vīrieša cilvēku? Tas nemaz nav iespējams, visiem zināms, ka dzērāju piecelt ir vēl grūtāk par mironi, jo pirmajam sparīgi mainās līdzsvara un smaguma centri. Un vispār, es te putniņus klausos un ievas smaržoju. Un ko es izdaru, pēc viņa lūdzošā „Ģevuška..”? Aizeju un aizklājos aiz melnā džipa. Cenšos noskaņoties atpakaļ uz mūžības tēmām, putniņiem un ievām, līdz es saprotu, ka vīriņš tur gulēs atspiedies pret mašīnas aizmugurējo bamperi mūžīgi. Nedod dievs, veikala apmeklētājs un auto īpašnieks iznāks ārā no veikala, un atpakaļgaitā, kas ir vienīgā iespējamā gaita šajā vietā, uzbrauks dzērājiņam. Cik es tomēr esmu mietpilsoniska muļķe, kaut kāda vidējā latviete, kaut kāda iedomīga un lietu pasaulē ieslīgusi kaza.
Saņemos, izlienu no sava melnā aizsega un dodos pie vīriņa, kurš par mani jau sen aizmirsis, bet joprojām kā uz muguras apkritis kukainis sparīgi kārpās un bola acis, ļoti gribēdams izkļūt no situācijas, kurā dzīve viņu iemetusi. Satveru stingri un apņēmīgi vīriņu zem rokas un rauju augšā.
Jocīgi, cik tas bija viegli.