1

Jūs domājat - te murgo malārija?

Bet bija.
Tas bija Odesā.

"Būšu četros," teica Marija.

Astoņi.
Deviņi.
Desmit.

Atrauj vakaru no logiem un šausmu ellē triec
decembrīga pusnakts.
Aprij.

Šaušalīgi
aiz muguras zviedz
kandelabri.

Mani neviens nepazītu pašlaik:
nervu kamolā koloss
sten, raustās, lokās.
Ko gan šitādam bluķim vajag?
Bet, redzi, vajag.
Mokas.

Un redzi, ka nelīdz -
vai tev ir bronzas ribas,
vai sirds no tērauda, auksti baiga.
Naktī nemierā savu zvanu gribas
paslēpt kaut kur mīkstā,
sievišķi maigā.

Un, lūk,
tāds milzīgs
sagumstu rūtī
un ar pieri kausēju loga stiklu.
Atnāks vai neatnāks mīlestība krūtīs?
Un kāda -
liela vai maza, bikla?



Kur nu tādam lielam liela?
Laikam jau plāniņa
mīlestība kā paniņas.
Tāda, kas bēg no autokliedzieniem ielās,
mīl zirgu tramvaja zvaniņus.

Vēl un vēl
es ar savu seju grūžos
lietus sejā, raibā un baismā,
gaidu apšļakstīts
apšļakstīts paisumā,
pilsētas dārdošā paisumā.

Pusnakts griež nazi pār galvu -
tā un šitā! -
panāk vakaru, nodur,-
un cauri!

Nokrīt stunda divpadsmitā
no bendes kluča kā pauris.

Lietus lāses veido grimases bālas.
taisa grīnas grimases rūtīs
un kā no Parīzes Dievmātes katedrāles
kauc himēras krūtīs.

Nolādētā!
Vai tev gana vēl nav?
Greizā mutē kliedziens greizs.

Dzirdu:
kā slimais no gultas jau
izlec
nervs.
Un uzreiz -

no sākuma ieskrienas
tik tikko,
mazliet,
pēc tam sāk joņot satraukts,
lauzīts.
Un tagad jau viņš
un vēl divi sāk skriet,
čečotku dauzīt.

Nogāžas apmetums apakšstāvā.

Nervi -
lielie,
mazie,
mocītie
kā traki zirgi
ceļas stāvus,
kamēr nerviem kājas sāk ļodzīties.

Bet istabā gļotojas, gļotojas nakts.
Skatiens nesniedzas laukā no gļotām,
smok un cieš.

Pēkšņi iekrinkšķas durvis
tā,
it kā viesnīca
zobus griež.
Ienāci tu,
asa kā - "še, aizrijies!",
zamša cimdiem un nercu plecos.

Sacīji, ko jau laikam sen sacīt taisījies:
"Ziniet,
es precos."

Nu ko. Precieties!
Sirds mierīga. Nelēkā.
Redziet, cik es mierīgs,
truls.
Tā kā miroņa, tā kā nelaiķa
pulss.

Atceraties?
Jūs sacījāt:
"Nauda. Džeks Londons.
mīla, kaisle, kas nenoplok."
Bet es redzēju tikai:
jūs esat Džokonda,
kas jānozog.

Un nozaga.

Atkal mīlas spēlēs ielaidīšos.
Lai zem uzacīm atkal uguns spīd.
Nu ko!
Arī mājā, kas izdegusi uguns brīžos,
dažreiz bezmāju klaidoņi mīt.
Ķircināt?
"Nabagam kapeiku vairāk delnā
Nekā jums bezprāta briljantu prātā."
Atcerieties!
Pompeja pazuda pelnos,
kad Vezuvu izveda no prāta.

Ei!
Kungi!
Jūs, kas mākat
apgānīt svētumu,
kaut, ieraut,
skatieties
pašu drausmīgāko:
manu seju,
kad tā absolūti mierīga.

Un jūtu -
"es"
man par šauru
palo
kaut kas grib ārā kāpt.

Hallo!
Kas runā?
Māt?

Māt,
jūsu dēls iet brīnišķi bojā.
Māt, viņam ugunsgrēks iekšā.
Pasaki māsām, Ļudai un Oļai,
ka no šīs dzīves
viņš aizies projām,
karstas ogles sagrābis riekšā.
Katrs vārds, katrs joks
un katras lamas,
ko izgrūž viņa apdegušā mute
izmetas kā no degoša publiskā nama
prostitūta.

Ļaudis osta:
kaut kas pēc degušiem taukiem smirdīgs.
Spožās kaskās
atdrāžas spīdošie.
Sakiet ugunsdzēsējiem:
zābakiem dvēselē nedrīkst,
nedrīkst ar zābakiem,
kā vienmēr līduši.
Es pats!
Asaras mucām no acīm izpumpēšu.
Izraušos, tik pret ribām atsperties ļaujiet!
Izraušos! Izraušos! Izraušos! Spēšu!
Ne velna.
No savas sirds neviens neaizbēgs.
Bļaujiet!

Apdegušā sejā
lūpu plaisumā
apogļojies skūpstu bērniņš.

Māte!
Nevaru dziedāt,
spēkā baismā
sirdsbaznīcā altāri sadeg.



Vārdu un skaitļu apdegušie ķēniņi mokās
un izbēg no galvaskausa
kā bērni no uguns panikā.
Tā savās šausmās
svieda debesīs degošās rokas
Luzitānija.

Drebelīgie ļaudis
dzīvokļu klusumā smukā
mani šonakt sauks par naidekli un nīsteni.
Pēdējais kliedziens, -
tu kaut
to, ko es ciešu, simt gados izsteni!