Saruna ar dzejnieku

Gunaram Saliņam

Kā varētu šorīt
Nakti norīt
Kas nebeidzami rīklē turas
Un tur
Kļūst par vecu divpadsmitā gadsimta katedrāles zvanu,
Kas skan
Un elpā stīdz
Ar visu, kas nāk šiem gadsimtiem līdz.

Iesim pie manas mīļās - zivju tirgotājas,
Kuŗai acis tādas, ka svētdienas pēcpusdiena mirgo tajās
Ar maziem kuģīšiem uz jūŗas
Un bērniem laivās.
Klausīsimies viņas balsī - viņas vārdos
Viņa mums divus kālus no savas jūŗas un savas mirgošanas pārdos.
Apstādināsim laiku.
Kālab viņam būt par straumi un plūst. -
Lai viņš labāk par spēlmani kļūst
Un uzspēlē kaut ko uz balalaikas
Tiem kuģīšiem uz jūŗas un tiem bērniem laivās.

Tu saki - "Naivais,
Viņas maigums tev gaŗām kā ūdeņi aizritot lejas.
Iesim pie manas mīļās - viņa no konditorejas.
Mēs skatīsimies, kā viņa iejauj mīklu,
Bet redzēsim kādu mūžīgu mīkali,
Kuŗā saule apstāsies un tieši
No zilgmes nokāps un pārvērtīsies kviešos,
Un jutīsim, kā kāds vējs mūs bez rimas nes
Un izbārsta pār paaudzēm
Kā viņas roka pār rožmaizēm magones."

- Dzīvi nedzīvot, bet dzejot!
Iet zivju tirgotāja makreles zvejot,
Mēs ejam -
Palikt ar mākoņiem un aizslīdēt ar kokiem un stādiem.

та девица отдохнула
и воскресла и забыла
и воскресшая зевнула
я спала сказала братцы
надо в этом разобраться
сон ведь хуже макарон
сон потеха для ворон
я совсем не умирала
я лежала и зияла
извивалась и орала
я пугала это зало
летаргический припадок
был со мною между кадок
лучше будем веселиться
и пойдём в кино скакать
и помчалась как ослица
всем желаньям потакать
тут сияние небес
ночь ли это или бес

http://www.youtube.com/watch?v=xXaRT8CXmGE

spiežot uz more info, pieejams drukāts teksts

Depresīvi erotisku Ziemsvētku dzejoļu izlase. Kādus dzejoļus jāskaita Ziemassvētkos? - Pareizi, Ziemeļnieka. (marinai aizliegts izmantot!)

Ziemas svētkos

Kur esi tu šai mīlas stundā, Svētā,
Kad visos torņos gaiši zvani skan
Un debess atmirdz gaismā neredzētā
Kā Tava daile maldu sapņos man?

Ak, nāc jel tagad Betlehemē! . . . Steidzies
Uz mūžu mani savās sfērās vest:
Pirms būs šis gaišais mīlas vakars beidzies,
Viņš ņems uz pleciem manu krustu nest.

( ... tālāk ... )

Klauna bēres

Klauns Antonio ir miris. Būtu laiks
Mirt tev arī, bērna sāpe, tā, kas līdzi citiem
Nesmējās, kad raudot viebās raibi izkrāsotais vaigs
Un pār rudo parūku noblīkšķēja sitiens.
Rēca dzīvotmācētāji, kā tas nemācētājs klūp.
Ņirdza smieklu dirigents, pletnes vēzējs Baltais Klauns.
Kādā sava mūža jausmā bērna pirkstos kūka drūp?
Viss pa jokam, viss pa jokam - sāpes, krišana un kauns.
Viss pa jokam. Ēd jel kūku. Smejies droši - tas ir cirks.
Re, Antonio uz virves nopūlas par vienu smaidu.
Nepaspēj. Kā švīka visam pāri balti pušķots zirgs.
Kas tik gauži acis grauž - asaras vai zāgu skaidas?
Klauns Antonio ir miris. Manu bērna dienu nes
Pa zaļām skujiņām. Tauru šņuksti. Smaržu glāsts.
Kad būs visas aiznestas, tad jau mani. Tad jau es.
Skaitās tikai bērnu dienas, bet tās citas neskaitās.