Depresīvi erotisku Ziemsvētku dzejoļu izlase. Kādus dzejoļus jāskaita Ziemassvētkos? - Pareizi, Ziemeļnieka. (marinai aizliegts izmantot!)

Ziemas svētkos

Kur esi tu šai mīlas stundā, Svētā,
Kad visos torņos gaiši zvani skan
Un debess atmirdz gaismā neredzētā
Kā Tava daile maldu sapņos man?

Ak, nāc jel tagad Betlehemē! . . . Steidzies
Uz mūžu mani savās sfērās vest:
Pirms būs šis gaišais mīlas vakars beidzies,
Viņš ņems uz pleciem manu krustu nest.



No rīta

Bāls eņģels stāv pie mana loga,
Ar rokām seju aizsedzis,
Pār viņa pleciem zvaigžņu toga
Un mēnessudrabs nobālis.

Ko raudi, labais, tu par mani?
Vēl krūtīs sit man saldā takts,
Vēl mīlēt gribas man un dzīvot
Zem saules mūžīgās un nakts.


Ziemsvētku atmiņas

Sveču atspīdums dega uz rūtīm,
Lēni iesāka ērģeles dūkt.
Maigi saliekot rokas uz krūtīm,
Ceļos klusi tā nometās lūgt.

It kā uzņemdams mūžīgā miņā,
Svētku laimībā trīcoši liegs -
Ilgi apburts es raudzījos viņā:
Drānas bija tai baltas kā sniegs.

Gadi pagāja ritumā garā,
Zināt vairāk man nebij neko.
Tad no jauna kā Astarti barā
Svētku naktī es redzēju to.

Acīm kāri tā skatienus mija,
Dejā aizslīdot garām kā spoks,
Bet ap galvu kā svētums tai bija
Dūmu gredzena zilganais loks.

Svētā vēstnese

Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts:
Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemas svētku nakts!

No tāles šurp pa mēmiem ledus kloniem,
Pa sniega lauku klusi nāca Tā,
Un pāri Tai ar zvaigžņu milijoniem
Kā ziedošs koks bij debess mirdzošā.


Vakars pilsētā

Garām namiem žilbinot un spīdot,
Zelta acīm sliedes vērodams,
Bezgalīgiem drāšu tīkliem īdot,
Aizskrien tramvajs, tumsā zvērodams.

Alejās zem piesnigušiem zariem
Nāk jau pusnakts miera eņgelis,
Pavadīts no baltiem debess gariem -
Lūdzot augšup rokas pacēlis.

Tad vēl skan un apklust soļi klonā,
Aizmirdz zelta matu pīnijas . . .
Un tik sniedziņš vien vairs pusnakts fonā
Zīmē baltas ziedu līnijas.

Vēlā rudenī

Dieva dārzus posta sala:
Ziedlapiņas zemjup krīt.
Mana mīļā grib bez gala
Mīlas vaiņagā tās vīt.

Gluži balta apsnigusi,
Liecas tā, bet pirksti trīc -
Dieva vasra aizgājusi,
Mūsu aizgājusi līdz.