*
es varu saderēt uz vienu šampinjonu
no rīta, projām ejot
man guļošai uzzīmēsi ūsas
man, latviešu sievietei

kliju kotletes, istabas augi, bērnu dibeni, frizieris, masieris, es esmu mežāzis, tu esi kasieris, kumelītes, sakniebtas lūpas

un ūsas ar flomīti
latviešu sievietei

cūka

Uzzīmēju raudošo pie jūras.
Viņa jautā...
Tā ir saule?
Kāpēc viņa tā?
Es zinu, tas esi tu...
Arī viņa uzzīmē raudošo. Viņam trūkst jūras.
Viņa teica, raudot no prieka,
jūras neesamība neko neizmaina.
(Jānis Hvoinskis)

Nakts elēģija

Cik klusa nakts, kad izeju viens pats
Es mēnesszaigā pielūgt vientulību
(Man šoruden jau paiet vesels gads
kopš pazaudēju tavu mīlestību)

Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit
Nakts sajūsmā to taviem glāstu dzirkstiem
Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit
Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem

Apsēstais

Ļaužu drūzmā, ielu dunā
Vai es maldos, vai es klīstu
Tava mīla manī runā
Un es miera nepazīstu

Gan pie puķēm, tavām māsām
Logos maldās manas acis
Varbūt, ka starp smaržām, krāsām,
Liktens manu mieru racis?

Bet nekur, nekur tā nava!
Dzirdu, klausot ielu dunā
Vien, ka sirdī mīla tava
Tumši čukst un saldi runā

***

Kristele un Ežēns staigāja pa mazu kūdras racēju pilsētiņu ar nevajadzīgi platām ielām skaidrā ziemas rītā.
Ežēns skrāpēja sev pakakli.
Priekšā daudz sliežu, uz tām vagoni ar rupjā maluma kūdru.
Bija jālien un bija jāparādās zemessargam lauka formā.
Stāt – uzkliedza divu bērnu tēvs – (dēls Haralds iet tēva pēdās, māk salikt Makarova tipa pistoli, meita Jana baro jūrascūciņu Hruščovu) – kur lienat?
Abi pagriezās un neizpratnē apskatīja prātā vājo.
Pieliekusies Kristele jautāja Ežēnam ausī – Kāpēc tas tērētais pimpis tēmē uz mani ar piku?