Nakts elēģija
Cik klusa nakts, kad izeju viens pats Es mēnesszaigā pielūgt vientulību (Man šoruden jau paiet vesels gads kopš pazaudēju tavu mīlestību)
Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit Nakts sajūsmā to taviem glāstu dzirkstiem Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem |