nu šito jau visi noteikti sen zina no galvas



Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma nekož,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

ir tapis teikts
uz augstas klints
ka galotnēs jau
spārni švīkst
un čīgā sienāzīšu simts
kā elpas vilciens bezgalīgs

es nedrīkstu neviena vainot
viss jāpanāk man
sevi mainot
jau rieta saule beidzot lēc
lai piepildās
kas novēlēts

Aizelsies uzkāpu Augstajā kalnā
Arī te vēl atradās vieta sievietei
Es pratu ar viņu runāt
Es iemācījos ar viņu klusēt
Taču es nevarēju ar viņu izrīkoties tā
Kā nabadzīgos romānos
Man par to bija jādomā
Tā vēl nebija tā sieviete
Tas vēl nebiju es

*
gani iededzināja kabatas lukturīšus un aplūkoja jaundzimušo
paplēta acis un apgaismoja zīlītes, iebāza karoti rīklē un paspaidīja punci
apskatē kostatēts: Dieva nav, vēlāk rakstīja protokolā

pusnaktī, pīpējot virtuvē, no vietas izgāja arī plecs

*
lūdzu pārdod man savas dienasgrāmatas ierakstus
jo manu ir pārņēmis parazīts - aukstais galds
tūtiņā sarullēta gaļa, burkāna salmiņš
vai tu būsi ar mani, vai kakāsi manā vietā, metīsi ēnu manā vietā
smilšu mīklas groziņi ar krabju, siera un vistas
runā ar mani, guli ar mani, ieraksti mani kādā grāmatā
uzkodas "pirkstiņi", pildīta oliņa, īkšķa naga lieluma kūciņa
pētersīlītis, izbāzis skropstas, plešas manī kā vēzis
pasaki, kas tev ir mīļākais dzīvnieks, ārzemju grupa un mācību stunda
pasaki, kas tev ir mīļākais, cik viņam gadi un kā viņu sauc
paprasi, vai viņš nevar pārdod savus dienasgrāmatas ierakstus