Es dieviņa velniņs mazs un naigs, Viņš nesūta mani ellē: Pie mirkļa mirklis man mirgo maigs, Un dienas kā pērles krīt krellē. Es viņas ap sevi apviju Un mirdzu no prieka un no mokām, Es eju, eju un aizeju Gar tūkstoš atplēstām rokām.
* * * viņa uzliek rokas uz galda neiežēlina. neraud. negaida algu. tā ir mana mamma. viņas vārda nav laikrakstos viņai trīc rokas. viņa grib dot mana mamma nevar ievērt adatā diegu pasaule kļūst viņas acīm par tievu viņa nevar redzēt. viņa redz Dievu
*** laiva uz žurnāla vāka ūdens aizplūst kaut kur sāņus es izgudroju bērna sirdi mūsu vārdi bez uzvārdiem laiva uz žurnāla vāka maza meitenīte izdejo Šekspīra sonetus bumba viņai iekrita debesīs un mazas šķērītes rokās Majestāt Majestāt noskūpsti mani uz spārniņa
ar līkumu caur lietuvu bet kurp to nepateica viļņas kurpnieks līkais kas ceļos nometās pie pelnrušķītes un lūgšanu kā kurpi uzlaikoja un nu pie durvīm baiļu zvaniņš zvana un nu pie durvīm baiļu zvaniņš zvana kurp veda dzīve mana
Puišelis no skolas Nosita pīlēnus ligzdā Pagriezās bēga Un jūs protams dzināties pakaļ Visa pedagoģiskās padomes sēde Bez elpas
Tad nu nāciet Te es esmu Ar piena zobiņiem pie stumbra Maza sirsniņa dzeņa dobumā sitas Un vēnām apvītie zari Ķēmīgiem biedēkļa pirkstiem Vēl brītiņu debesīs grābstās