Tai miglai cauri neredzēja māju,
un rūgteni tur smaržoja pēc rudens lapām,
un kaut kur tālumā jau atkal lija,
un klusi paukšķot krita āboli.
Ir abi labi gados,
jau mēnešiem no mājas viņa neiziet,
un viņš vairs nerunā,
kopš eņģelis pie viņa darbā parādījās,( ... tālāk ... )

Образ твой, мучительный и зыбкий,
Я не мог в тумане осязать.
"Господи!" - Сказал я по ошибке,
Сам того не думая сказать.

Божье имя, как большая птица,
Bылетело из моей груди.
Bпереди густой туман клубится,
И пустая клетка позади.

STĀVĒJA
vīģes šķemba uz tavas lūpas,

stāvēja
Jeruzāleme ap mums,

stāvēja
gaišo priežu smarža
pār dāņu kuģi, kuram mēs pateicāmies,

es stāvēju
tevī.

*
Tur viņa aizpeld
Caur ievām. Naktī. 0, mēnes!
Baltas zied ievas. Tumši zied naktī purenes.

Tur viņa aizpeld.
Naktī. Ievās. Kādas miglainas salas!
Nevar saprast, vai ievas smaržo vai lakstīgalas.

Nevar saprast,
Vai viņa no ēnām nāk vai no gaismas.
0, mēnes!
Ja tu vēl vari, lai viņa paliek vēl.
Nenes!

Lai viņa paliek.
Lai pasēž uz akmens naktī manā
Ievu tumsā un upes mirdzēšanā

***

Ещё не раз вы вспомните меня
И весь мой мир волнующий и странный,
Нелепый мир из песен и огня,
Но меж других единый необманный.

Он мог стать вашим тоже и не стал,
Его вам было мало или много,
Должно быть плохо я стихи писал
И вас неправедно просил у Бога.

Но каждый раз вы склонитесь без сил
И скажете: «Я вспоминать не смею,
Ведь мир иной меня обворожил
Простой и грубой прелестью своею».

<Июль 1917>