| |
Образ твой, мучительный и зыбкий, Я не мог в тумане осязать. "Господи!" - Сказал я по ошибке, Сам того не думая сказать.
Божье имя, как большая птица, Bылетело из моей груди. Bпереди густой туман клубится, И пустая клетка позади. | | |
|
STĀVĒJA vīģes šķemba uz tavas lūpas,
stāvēja Jeruzāleme ap mums,
stāvēja gaišo priežu smarža pār dāņu kuģi, kuram mēs pateicāmies,
es stāvēju tevī. | | |
|
* Tur viņa aizpeld Caur ievām. Naktī. 0, mēnes! Baltas zied ievas. Tumši zied naktī purenes.
Tur viņa aizpeld. Naktī. Ievās. Kādas miglainas salas! Nevar saprast, vai ievas smaržo vai lakstīgalas.
Nevar saprast, Vai viņa no ēnām nāk vai no gaismas. 0, mēnes! Ja tu vēl vari, lai viņa paliek vēl. Nenes!
Lai viņa paliek. Lai pasēž uz akmens naktī manā Ievu tumsā un upes mirdzēšanā | | |
|
***
Ещё не раз вы вспомните меня И весь мой мир волнующий и странный, Нелепый мир из песен и огня, Но меж других единый необманный.
Он мог стать вашим тоже и не стал, Его вам было мало или много, Должно быть плохо я стихи писал И вас неправедно просил у Бога.
Но каждый раз вы склонитесь без сил И скажете: «Я вспоминать не смею, Ведь мир иной меня обворожил Простой и грубой прелестью своею».
<Июль 1917> | | |
|
Paris Aufs Rad der Nacht geflochten schlafen die Verlorenen In den donnernden Gängen unten, doch wo wir sind, ist Licht.
Wir haben die Arme voll Blumen, Mimosen aus vielen Jahren; Goldnes fällt von Brücke zu Brücke atemlos in den Fluß.
Kalt ist das Licht, noch kälter der Stein vor dem Tor, und die Schalen der Brunnen sind schon zur Hälfte geleert.
Was wird sein, wenn wir, vom Heimweh benommen bis ans fliehende Haar, hier bleiben und fragen: was wird sein, wenn wir die Schönheit bestehen?
Auf den Wagen des Lichts gehoben, wachend auch, sind wir verloren, auf den Straßen der Genien oben, doch wo wir nicht sind, ist Nacht. | | |
|
|