Karuselis griežas.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Mani sauc, man māj, par muļķi saukā.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Drusciņ reibst galva.
Karuselis griežas.
Mati kā mākoņi plandās un skrien,
bikses tik smieklīgi dreb,
kleitas piepūšas kā buras un paceļas neredzamā mastā.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Ir rudens, un es rudeņoju sevī,
lietus ir mans miers.
Karuselis griežas.
Gar ausīm lido smiekli un lapas.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Es esmu ka koks vai kaps
ārpus žoga un Nebūtības.
Es nepiedalos. Es esmu bīstams.

Inga Gaile lasa arī šo to nepublicētu, septembris 2011
http://www.youtube.com/watch?v=Pwaiwku64rQ

aizbraucot

Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
viņš lidos ar lidmašīnu,
viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas.
kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
( ... tālāk ... )

Вечером синим, вечером лунным
Был я когда-то красивым и юным.

Неудержимо, неповторимо
Все пролетело. далече.. мимо...

Сердце остыло, и выцвели очи...
Синее счастье! Лунные ночи!

Tai miglai cauri neredzēja māju,
un rūgteni tur smaržoja pēc rudens lapām,
un kaut kur tālumā jau atkal lija,
un klusi paukšķot krita āboli.
Ir abi labi gados,
jau mēnešiem no mājas viņa neiziet,
un viņš vairs nerunā,
kopš eņģelis pie viņa darbā parādījās,( ... tālāk ... )