Es esmu caurspīdīgs. Brīžiem smags un biezs kā darvas
Vāts - tomēr caurspīdīgs. Es spīdinu savas iekšas
Ar darvu. Saule, briesmīga, neatvairāma,
Uzlec manās iekšās, es izkūstu un,
Izplūzdams 4 debesu virzienos, meklēdams
Pestīšanu, pielīpu vējam.
Es varu tikai spīdēt cauri -
Caur vēju, kādu nejaušu dziesmu, kādu mājienu no nākotnes.
Iejūgtu savu murgu ilksīs, ar divi acīm pierē,
Lai redzētu, es teoloģiski, apokaliptiski
Kustos uz visām pusēm.
Varbūt es esmu jau beigts vai vienkārši nepabeigts,
Kamēr nāve pieliks punktu. Kaut būtu viens un tas pats.
Bet varbūt ir cita izeja - bezizejā:
Nerēķināties ar sauli vai vēju, vai kādu mājienu no nākotnes,
Nepielipt absolūti nekam,
Nebūt absolūti nekam.
Nevis spīdēt cauri, bet atspīdēt,
Būt tukšam spogulim, kas nekad nav pilns
Ar kaut ko svešu.

vēji joprojām no jūrmalas joņo
jūra jau projām
kā jūtaties roņi?
dzīvot vai izdzīvot?
kas gan jūs baida?
pieslēgties vaidam?
bet varbūt - naidam?

uzlādēties nolādēts ar viņu
un tad dzirkstelēm švirkstot
gaist
pagūstot iekļūt pēdējās ziņās
vai tas nebūtu liktenis
skaists?

pēdējās ziņas
pēc tam
vairs ne miņas?
negribas ticēt - mēs jūs
viņi viņas
dzīvot vai izdzīvot?
kā tad ar dūšu?
kā tad ar
biju esmu un būšu?

uzlādēties nolādēts ar viņu
un tad dzirkstelēm švirkstot
gaist
pagūstot iekļūt pēdējās ziņās
vai tas nebūtu liktenis
skaists?

nebūtu liktenis
varbūt ka būtu
kaut kas kam mēs varbūt
esam par grūtu
negribas ticēt
bet ko lai liek vietā?
kur mana dvēsele
nepiesmietā?

uzlādēties nolādēts ar viņu
un tad dzirkstelēm švirkstot
gaist
pagūstot iekļūt pēdējās ziņās
vai tas nebūtu liktenis
skaists?

Klausos putnu džezu no rīta Ā.Alunāna parkā.
Mani neatbaida pat ziņa skumjā,
Ka lakstīgalai ir rīkles vēzis,
Tāpat kā neatbaida noslīkušā zēna kreisās kājas kurpīte dīķmalā.
Arī ticībā es nocietinos - tomēr ar jau daudz mazākām bailēm,
Jo neesmu dabūjis nevienu medaļu "Par pārdzīvojumu",
Kuras esmu pelnījis atliku likām, kaut vai par
Divām izputējušām mīlestībām
Vai medaļu "Par nenoslīcināšanos" vai
"Par nemešanos ārā pa logu".
Mana dzīve jau tāds putnu džezs vien ir.
Kā bezdievim man bija vienas bailes,
Kā ardievim atkal citas

Padomju Islande (Johanness no Kārļiem, 1899-1972)

[Sovét-Ísland,
óskalandið,
-hvenær kemur þú?]

Padomju Islande,
vēlmju zeme,
- kad tu nāksi?
Nav gana ieilgusi nakts,
klusums biezējis jau ilgi,
nav slāpes pietiekami rūgtas,
bads gana šausminošs,
naids gana baiss?
Kad gan...?

Kad nāksi tu, tautgribas valsts,
ar ielu gaismām,
ar dzinēju dūku,
ziediem un dziesmām?
Kad nāksi tu
ar prāta spēku,
ar sajūsmas guni,
ar tuvbrāļu jūtām?
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies
garās bezmiega naktīs,
kad asins mūsos lēni lēni plūst
visnotuļākajā tumsā
un viss ir tapis kluss
- tik kapa kluss,
ka mūsu moku čukstu atbalss
skan kā sēru simfonija:
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies, dzīvībzeme,
- plaukstošās kultūras uzposums,
sauldienas kopdarbs,
vakara mēness glāsmā bauda.
Mēs ilgojamies būvēt
tavus kuģus,
celt pilsētas,
radīt mākslu...
Mēs ilgojamies pēc darba,
pēc miera
tavā pateicīgā, drošā skaujā.
Mūžvecā Ledzeme!
Jauna tu biji reiz,
kalnsieva košā!
Vai savu sirmumu negribi
nākotnes altārim ziedot?
Negribi gurumu, ligas un bezceri savu
vērst par jaunību vēlreiz?
Negribi jaunus tu ļaudis
un dzīvi,
un pavasari tu savos krastos un lejās?
Negribi vilkulaiks skarbais,
saltais vējlaiks lai aizkūp tāltālu?
... Bet, gribi vai negribi,
nāk tā tuvu jo tuvu,
nāk un pēc asinīm brēc,
līdz no sarkanām pēdām
izaugs
dzīve, kas smiesies un plauks. -
Bet tā neatnāca vakar,
Bet tā neatnāca šodien,
tā nāks - - -
Rīt?
Kad gan? Kad?

Nous avons pensé des choses pures
Côte à côte, le long des chemins,
Nous nous sommes tenus par les mains
Sans dire... parmi les fleurs obscures ;

Nous marchions comme des fiancés
Seuls, dans la nuit verte des prairies ;
Nous partagions ce fruit de féeries
La lune amicale aux insensés

Et puis, nous sommes morts sur la mousse,
Très loin, tout seuls parmi l’ombre douce
De ce bois intime et murmurant ;

Et là-haut, dans la lumière immense,
Nous nous sommes trouvés en pleurant
Ô mon cher compagnon de silence !